Ilgas pēc patiesas draudzības

Nu jā, dzīve mani ir aizvedusi prom no bērnības draudzenēm, BET nevienā, nevienā brīdī šis fakts man nav licis justies slikti un vientuļi, jo ir bijis pašsaprotami, ka iegūstu jaunus draugus ikvienā no dzīves periodiem un dzīvoju laimīga.
Neviens Tavā vietā nerisinās tavas attiecību problēmas ar līdzcilvēkiem, pašai vien ir jāgrib un jārīkojas, lai nenonāktu pozīcijā vientulība.

Ļoti labi tevi saprotu, arī man ir pārtrūkuši visi kontakti ar visām draudzenēm. Sarakste sociālajos portālos manuprāt neskaitās. Reizēm vienkārši gribās kaut kur aiziet ar draudzeni, iedzert glāzi vīna, paklačoties... Bet vairs nav ar ko. It kā jau izrunāties var arī ar vīrieti, bet viņš ne vienmēr saprot, kas darās sievietes galvā :)

Man tādas pārdomas iezogas ik pa laikam. Gribētos kādu cilvēku ar kuru var darīt pilnīgi visu un jebkurā laikā, gluži ka filmās rāda. Bet nu tāda ir dzīve.

Njā, pirmd 3 gadiem aizbraucu no Latvijas, visi draugi palika tur. Sākumā regulāri sarakstijāmies, runājām skype, bet ar laiku retāk un retāk.. Katram savas darīšanas. Bija forši, ka mani labākie un bērnības draugi bija manās kāzās pagājšgad, par to liels prieks :)

Bija man kādreiz tādas, bet vairs jau nav, un tam ir savi iemesli. Protams, ka pietrūkst, bet sāku jau pierast un iztikt ar paziņām. :D Kaut gan priecātos, ja kādreiz atrastos man atkal kāda tāda īsta draudzene :D

Nu jā, dzīve mani ir aizvedusi prom no bērnības draudzenēm, BET nevienā, nevienā brīdī šis fakts man nav licis justies slikti un vientuļi, jo ir bijis pašsaprotami, ka iegūstu jaunus draugus ikvienā no dzīves periodiem un dzīvoju laimīga.
Neviens Tavā vietā nerisinās Tavas attiecību problēmas ar līdzcilvēkiem, pašai vien ir jāgrib un jārīkojas, lai nenonāktu pozīcijā vientulība.

Kā āmurs naglai uz galvas. ;)
Paldies, womankind!

Šobrīd savas bērnības draudzenes satieku diezgan reti, lai gan gribētos biežāk. Tikai ar vienu no viņām dažādu nepatīkamu starpgadījumu dēļ kontaktus esmu pārtraukusi gandrīz pavisam. Īstenībā šobrīd daudz tuvāks kontakts ir ar pāris kursa biedrenēm. Esmu iedomājusies par to, ka visi bērnības draugi un arī kursa biedri ar laiku izklīdīs, bet visu rādīs laiks.

Šobrīd nav ne draudzeņu, ne vīrieša. Jā, dažkārt skumji. Esmu nodevusies vienīgi darbam, bet tas vien tomēr nepiepilda dzīvi.

patiesi draugi tā vienkārši no dzīves nepazūd. ja pazūd, tad tam ir lemts notikt. Man lielākā daļa cilvēku, ko esmu uzskatījusi par patiesiem draugiem, ar laiku ir pačibējuši. Bet ir tie daži, kas turas un par to ir liels prieks.
Uzskatu, ka draugu, paziņu nekad nevar būt par daudz, tāpēc nekad nelaižu garām iespēju iepazīties ar jauniem cilvēkiem, komunicēt un pavadīt laiku kopā. Līdz ar to, lai kā aŗi mainās cilvēku loks man apkārt, es melotu, ja teiktu, ka man kādreiz pietrūkst cilvēku, ar kuriem no sirds parunāt vai kopā aiziet atpūsties

Protams, ka pietrūkst, bet sāku jau pierast un iztikt ar paziņām.

+++

Piekrītu autorei, patiesu draudzību neesmu jutusi sen, sen, laikam tikai pamatskolā, ja reāli. Nav jau arī vajadzības atvērt sirdi un stāstīt kādai, visu, man ir vairāk tādas tusiņu draudzenes, kurām ko patiesi personīgu stāstīt neriskētu, taču reizēm vēlos vienkārši parunāt. Un vēl kas, man pietrūkst, ka manā draudzeņu lokā būtu kāda meitene, kas ir pietiekoši izskatīga, lai nebūtu skaudība, patstāvīga - nevjag daudz naudas, bet tā, lai varētu atļauties aiziet vismaz mēnesī reizi kaut kur, aktīva, sportiska- jo es uzskatu, ka tāda esmu, un skumji, ka nav draudzenes, ar kuru pinveidoties, bet tieši otrādi, reizēm nav par ko parunāt. Es jau nosmējos, ka jāieliek sludinājums - meklēju normālu draudzeni :)

Pārsvarā jūtos labi, esot bez draudzenēm vispār. Tomēr ir brīži, kad gribas blakus kādu, kas ir mazliet ārpus visas manas sadrūmušās ikdienas pasaules.

manas sirdsdraudzenes ir attālinājušās - katrai sava dzīve, bet vientuļa tādēļ es nejūtos. nejūtos viņas zaudējusi pavisam, kad tiekamies, lai arī tas ir ļoti reti, sajūtu to agrāko draudzības burvību.

Lola, Dabasbērns un Mjauu, jums vēstule :)

Man ir tā, kā delfinija. Kad saskumstu - satiekamies, klačojamies, izrunājamies un tad atkal pusgadu varam netikties :D Ikdienā labākās draudzenes funkciju pilda draugs un mamma, kas mani pilnībā apmierina.

mans vīrs ir mans labākais draugs, es pat neesmu pārliecināta, ka gribētu kādu sievieti laist savā dzīve, tuvu sev klāt. Man labāk attiecības veidojas ar puišiem :)

Pazudušas arī visas draudzenes,nav ar ko aiziet uzsist klačiņu,vai kopā iepirkties.Ok,ir vīrietis man,bet viņš jau tās meiču štelles nesaprot :D tad nu sadzīvoju ar to kaut kā.