Par tām draudzenēm, kas runā tikai par bēbjiem. Nu, ziniet, es vēl dzemdējusi nebiju, ne es par bērnu runāju, neko, bet tik un tā atradās gudreles, kas man ar šito stereotipu bāzās virsū: "Tagad jau netiksimies.... Tu noteikti gribi mieru... Tev jau tuvākajā laikā tik bēbis prātā..." Pie velna, nē!
Jā, es mīlu savu bērnu no brīža, kad ieraudzīju, jā, man vajadzēja pāris dienas, lai atkoptos pēc dzemdībām līdz adekvātam izskatam/stāvoklim, bet, pie velna, nē! Man joprojām ir/bija intereses, kas nav mainījušās, tikai tagad man ir mērķtiecība. Man joprojām patīk sacelt kājas gaisā ar vīna glāzi rokās un klausīties džezu vakaros pļāpājot ar draudzenēm, tikai tagad man ir mēra sajūta. Man joprojām gribas mesties trakos piedzīvojumos un spontāni izrīkoties, tikai tagad es vienmēr laikus atrodu ceļu mājup. Tā kā tas ir ērts arguments kā cilvēkiem, kas ir bijuši tavi "draugi", atbrīvoties no tevis un vēl novelt uz tevi vainu. Vismaz manā gadījumā tā tas bija.
Pieņemu, ka ir mammas, kas ir savādākas, varbūt es neesmu laba mamma tā dēļ, bet tāda nu es esmu. Un domāju, ka daudzas tādas ir, tikai baidās to atzīt. Es arī kādreiz baidījos, jo baidījos no nosodījuma. Tagad man tas ir pie kājas, zemāk par potīti.