15 gadu vecumā es sāku strādāt ar mērķi "uzbūvēt" sev veiksmīgu karjeru, kļūt turīga, pastāvīga, panākumiem bagāta. Gadi gāja, bet man nekas nemainījās-tiecos tikai pēc karjeras panākumiem. Ārēji neizrādīju, bet, teikšu atklāti, -jaunas māmiņas ar "knapu" vidējo izglītību manās acīs bija mazvērtīgas (Lai Dievs man, protams, piedod par to, ka biju tāda egoiste). Protams, bija arī rezultāti-vadības darbs jau 19 gados, uzņēmums 21, izdevu grāmatu, saņēmu apbrīnas vārdus... līdz brīdim, kad salūzu pērn. Tikai 22 gados sāku izjust tādu nogurumu, kādu, manuprāt, bieži neizjūt pensionāri. Negribēju vairs neko, sapurinājos, saņēmos, sapratu, ka tas ir īslaicīgi. Pirms laika biju pie ginekoloģes-man atklāja pārmērīgu vīrišķo hormonu daudzumu, ārstējos šobrīd ar hormonālo terapiju. Man pateica skaidri un gaiši- tās ir manas " vīrišķīgās rīcības" sekas- daba jūt, ka zaudēju sieviešķīgo būtību un šobrīd man ir jādomā, kā nākotnē tikšu pie bērniņa, kuru, protams, gribu. Loģiski, ka ticu, ka viss būs kārtībā, bet šis duncis pa muguru un iepriekš minētais bezspēks man lika pārdomāt dzīves vērtības- to, kas man kā sievietei ir patiesi svarīgs.