Attiecības ar drauga/vīra māti

Elementārām pieklājības frāzēm jābūt, manuprāt. Tas kaut kā tomēr norāda uz paša intelektu. Man ar vīra māti attiecības ir neitrālas šobrīd. Bija labākas, bet viņas rakstura un izdarību dēļ, esmu nolēmusi ieturēt pieklājīgu un neitrālu distanci emocionāli. Ja jāpalīdz, to aī daru, bet sirsnīgās sarunās neielaidīšos.

Ui, šī tēma man vairākus gadus bija traki sāpīga, jo nevarēju sadzīvot ar to, ka vīramāte visu laiku uzskata, ka ir daudz gudrāka par mani un par savu dēlu, ka mēs esam slikti vecāki savām meitām, ka es slikti ģērbjos. Bieži dzirdēju piezīmes par to, ka priekš kam es krāsojos, tas taču ir vulgāri un nevajadzīgi. Paldies dievam, mēs dzīvojam atsevišķi, pavisam citā pilsētā, tā ka tiekamies labi ja pāris reizes gadā :)
Bet tagad es arī pati esmu daudz vairāk sapratusi un pieaugusi un kaut kā vieglāk panesu viņas uzbraucienus, jo saprotu, ka tāda vnk ir viņas daba. Ko var gribēt - sieviete jau apmēram 20 gadus dzīvo bez vīrieša pie sāniem :)
Bet viņa ir laba ome savām mazmeitām un gan jau dziļi sirdī vēl mums labu, tikai tā īsti neprot to izrādīt :)

Es,diemžēl,nekad savu vīramāti neesmu satikusi un nekad arī nesatikšu,arī mani bērni nekad savu vecmāmiņu neredzēs. Šād tad par to uznāk tāda paliela bēda, bet nu-ko padarīsi..
Mana mamma reiz izteicās, kas zin, esi pasargāta no visiem vīramāte-vella māte variantiem..

Esam neitrālas viena pret otru. Vairāk saticīgas. Bet nečupojamies un pa veikaliem kopā nestaigājam.

Attiecības ar drauga māti ir lieliskas.
Protams, nezinot kā ir ar variantu vīramāte-vellamāte grūti k ko ieteikt, bet man šķiet, ka elementāru cieņu un laipnu attieksmi gan vajadzētu izrādīt.

Jāciena jau visi cilvēki ir .
Man no sākuma bija ļoti labas attiecības , likās , kā man ir paveicies utt kamēr es neiepazinu to cilvēku vairāku gadu garumā. Izrādijās , ka riktīga čūska . Sejā saka vienu un aiz muguras pavisam ko citu , beigās jau arī nekautrējās sejā mani nostādīt , kā 'plāksteri' dēlam kuram neesot nekādas jūtas pret mani ( neskatoties , ka mums ir ģimene ) . Uzskatot , ka esam nelaimīgi un mēs izšķirsimies. No sākuma ļoti ņēmu pie sirds . Tagad rakstu smaidot :) Esmu sevi nostādijusi tagad tā , ka es ieturu pieklājīgas attiecības ar viņu un nekas vairāk. Nestāstu neko īpaši un par viņas '' murgiem '' neiespringstu vnk palaižu gar ausīm. Uzskatu , ka ja viņa ir ieņēmusi tādu pozīciju tad tā ir viņas personiskā problēma , kkāda iekšējā sāpe un ne jau man ar viņu jādzivo kopā vai jāpieņem par draudzeni :) vai jārespektē viņas murgi un jāāluj sagraut manu laimi.

Par cieņu runājot - protams, vīramāte ir jāciena, jo viņa ir tava mīļotā vīrieša māte. Tas ir tā pat, ja tavs vīrietis ciena tavu māti. BET vīramātei noteikti ir jāciena arī tevi, pretējā gadījumā normālas attiecības neveidosies.

Man riit tieshi jaaiet pie viirenes uz slimniicu,taa negribas. Veee...
Vinja vienmeer iesaak sarunu ar "sveika ,miljaa,taapat es zinu,ka es tev nepatiiku..." Haha,es taa gaidu riitdienu!! :)))))
Vieniigi nomierina doma,ka es arii buushu kaadai viiramaate,un tad iespeejams izpratiishu tos radiijumus labaak,bet,nu.pagaidaam man vnk liekas murgs,kapec sievas aate var buut sakariiga,bet viira maate parasti ir bum-bum?! (Retorisks jautaajums)

Man drauga mamma ir kā otra mamma. Attiecības foršas un viņa superīga :)

Ar bijušā mammu nekontaktējām vispār, kaut mēdzu tur bieži uzturēties. Viņa nerunāja latviski un nespēja pieņemt vispār, ka esmu latviete. Cieņu izrādīju savādāk.

cienai vienai pret otru jabut, bet nav jasamakslojas un obligati biezi jatiekas, nezinu man ar drauga mates ir labakas attiecibas neka ar pasa mates, tpc nezinu ka tas ir,kad jaizliekas, jo nav ipasi labas attiecibas

Manējā topošā vīramāte ir ļoti vienaldzīga sieviete.
Esmu viņu satikusi 4x un nedomāju, ka mūsu tikšanās būs baigi regulārākas pēc kāzām ar viņas dēlu.
Žēl tikai, ka mūsu bērniem būs tikai 1 riktīga vecmāmiņa.

Runāju ar savu mammu par šo, jo mani sāpina viņas attieksme arī pret viņas miesīgo dēlu, manu vīrieti, bet mamma pareizi pateica- labāk, lai viņai jūsu dzīve ir vienaldzīga, nevis lien iekšā apakšbikšu atvilktnē.

Esam sliktās attiecībās. Vīra māte ir cilvēks, kurš redz visur tikai naudas zīmes. Pat dāvanas dāvina ar cenu virsū, lai redz, cik dārga. Un ja nepievērs cenai uzmanību, tad sāks vārīties, ka dāvana tik darga, tik dārga... Lielākā sāpe, ka cenšas bērnu uzpirkt ar dārgām mantām. Vēl meita nesaprot, kas ir kas, jo ir tikai 6 men. maza, bet, kad paaugsies, skaidrs, ka pirks viņai visu labāko un dārgāko. Mīļu omu te nesagaidit, tikai materiālos labumus. Turklāt mana mamma nepērk dārgas mantas, bet mīl ar sirdi. Ceru izaudzināt meitu par gudru jaunkundzi, kuri sapratīs, ka vērtība ir mīlestībā, ne krutā telefonā.

viņa ir laba mazās devās,izpalīdzīga un tā..bet nevar daudz viņai ļaut būt mūsu dzīvē,citādi bāž degunu,kur nevajag,kritizē.un neko viņai pretī nevaru pateikt,jo viņa neklausās un ir cilvēks,kas nerunā nedēļām,ja aizvaino.un nepatīk,ka tēlo un smalkā balstiņā saka :čau,mīļā!
jēli.

man drauga māte atkal lien sava "mazā" dēliņa "apakšbikšu atvilknē"
tas laikam ir tas, kas mani visvairak traucē, jo tā viņas neitrālā attieksme mani nu jau vairs netraucē, esmu pieradusi ar viņu divatā braucot mašīnā klusēt un atrodoties vienā istabā divatā arī klusēt:D

Mums ir lieliskas attiecības. Gluži kā vēl viena mamma-draudzene man :) Nejaucas mūsu dzīvē, nezvanās dien dienā un ciemos ar nenāk katru vakaru, lai arī dzīvo 5min gājienā no mums.

Tāpat arī draugam ar manu mammu ir lieliskas attiecības.

Man tas ir ļoti svarīgi.

nevis lien iekšā apakšbikšu atvilknē
tas ir par manu topošo vīreni

Attiecībaas ir ļoti labas kā ar visiem pārējiem radiem. Es vispār neesmu konfliktu cilvēks un ar visiem cenšos uzturēt labas attiecības. nekad nav bijušas problēmas arī ar iepriekšējo draugu radiem.
Ne mani, ne drauga vecāki mūsu attiecībās nejaucas un savu bērniņu neaizstāv.

Kopumā attiecības ir labas, bet brīžiem par daudz tomēr jaucas mūsu dzīvē, jo ir periodi, kad zvanās katru vakaru ar jautājumu - kā iet - protams, ka nekas īpaši pa dienu nav mainījies un draugu tas reāli uzvelk. Vēl dažbrīd visādas pamācības, it kā jau labu vēlot, bet nu tracina, jo paši tāpat darīsim kā gribēsim. Kā arī neļauj dažbrīd būt normāli patstāvīgiem, jo ja kaut ko nopērkam, tad uzreiz prasa vai naudu nevajag tam un tam, vai varam iztikt - ja nebūtu naudas, tad jau mēs nepirktu un nepārvāktos un citu dzīvokli..

Bet jāsaka, ka nu nav tas trakākais variants, jo varu gan ar viņu normāli parunāt, gan iet uz veikaliem kopā iepirkties.

Man ir ļoti labas attiecības un viņa ir forša, drīzāk jau es esmu tā atturīgā, nevis viņa. Man ir cita problēma – proti, viņai ļoti nepatīk, ka es viņu un vīratēvu uzrunāju uz „jūs”, nekad nesaku „tu”. Es domāju un ceru, ka tas ir vienīgais, kas viņai manī nepatīk, jo tas arī ir vienīgais, ko man pārmet. Bet es nespēju sev pārkāpt pāri un uzrunāt viņu uz „tu”, man vispār nepatīk vecākus cilvēkus tā uzrunāt. Mēģinu un mēģinu sev pārkāpt pāri, bet nekādi nesanāk.
Kā jūs uzrunājat savas vīramātes, vīratēvus – uz „tu”vai „jūs”? :)

Draudzenes neesam, bet attiecības ir labas.
Uzskatu, ka jāciena, kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir drauga māte, ja ir tik briesmīgi, domāju, ka ir iespējams izvairīties no biežas satikšanās un tikties vien uz svarīgiem pasākumiem un pieciest. :-)