Man tieši tā ir bijis! :D Reiz (pirms kādiem 6 gadiem) biju kā traka pēc viena puiša, bet mums nekas nesanāca, pats viņš nesaprata, ko grib, ko negrib, teica, ka varam palikt tikai kā draugi utt, it kā atšuva, it kā nē. Tā nu beigās izšķīrāmies, man bija ļoti lielas sirdsāpes.
Pēc vairākiem gadiem sāka man rakstīt, bieži apjautājās, kā man iet, prasīja, vai nevēlos satikties. Sapratu, ka laikam viņam ar sievietēm neveicas, vēl joprojām viens ar saviem vecpuiša paradumiem. Jau jau negribēja mani vairākus gadus, kā tad tas nākas, ka pēkšņi grib? :D
Vienreiz, kad viņš bija atbraucis uz Rīgu, piekritu tāpat vien satikties uz tēju, ja jau cilvēks grib. Atnāca ar ziediem, atvadoties centās noskūpstīt (par ko patiesībā biju ne sevišķi patīkami pārsteigta). Sapratu, ka ķeras pie bijušajām :D Vairāk arī tikušies neesam, izdzēsu no soc. tīkliem, lai tas paliek pagātnē. Kad visas rozā brilles bija jau sen nokritušas, ieraudzīju viņu citā, man netīkamā gaismā. Un izbaudīju to, ka tagad varu lepni atšūt.