Uzticēšanās mīļajam.

Šī ir viena no Cosmo mūžīgo tēmu saraksta. :)
Manā pieredzē ir gadījies, ka es ļoti uzticos, stāstu sev, ka esmu pieklājīga un pieaugusi un nenolaidīšos līdz okšķerēšanas līmenim, ignorējusi savu intuīciju un visu laiku barojusi to ar domu "tā taču nevar būt, tāpēc, ka vienkārši nevar!" un beigās sapratusi, ka reālas var būt un ir neiedomājamas lietas. Tas, protams, nenozīmē, ka tagad visām, kuras uzticas, gaidāma tāda pati vilšanās.

Un jā, es nezinu, kā būtu praktiski ar lielo mīlu pie sāniem, bet teorētiski es tomēr gribētu atstāt kādu šķipsniņu gatavības arī ne tai foršākajai rīcībai no otra. Varbūt nepareizi, bet pēc piedzīvotā man tāds drošības spilvens ir vitāli nepieciešams.

Blonde, kamdēļ tad pati sāki vicināt sarkanu lupatu ar to tekstu par sešiem gadiem, ja neko negribi teikt?

Tagad jau uzticos, bet bija laiks, kad piedzīvoju krāpšanu, tad kādu laiku okšķerēju. Tagad zinu savu vērtību un neokšķerēju, nav tādas vajadzības. Bet tā saprašana laikam nāk tikai ar gadiem, vismaz manā gadījumā :)

Uzticos pilnībā.
pašā sākumā, kad vēl biju sīka, vienu spiegu gājienu uztaisīju, bet nu tas bija tizli :D

Neuzticos. Bet tas netraucē būt kopā jau daudzus gadus :D Un nē, es neokšķerēju. Vienu reizi esmu to darījusi, tā reize man bija mācība un šobrīd mani neinteresē viņa lietas. Bet tas netraucē neuzticēties :D
Jā, man ir problēmas ar uzticēšanos cilvēkiem.

Blonde, kamdēļ tad pati sāki vicināt sarkanu lupatu ar to tekstu par sešiem gadiem, ja neko negribi teikt?

Es to sapratu tā, ka vienalga kādas attiecības, bet galvenais, ka jau 6 gadus ilgas. :D

Es uzticējos, jo mērīju visu pēc savas mērauklas. Un tad viņš sāka jocīgi uzvesties un es uz nervu pamata norāvos, intuīcija arī kko teica priekšā, ka kaut kas notiekās un paskatījos telefonā. Un tur nu viss bija....
Neesmu zaudējusi uzticību cilvēkiem, tikai viņam :)

Uzticos, viņš man foršs ir :) Protams, nekad ne par ko nevar būt 100% drošs, bla bla bla, bet es par to ikdienā vispār nedomāju. Man nav iemesls uztraukties.
Esmu spiegojusi agrā jaunībā (esam kopā no maniem 17), bet nu tas ir tizli un smieklīgi. Sen vairs tā nedaru.

Es neteikšu, ka es uzticos, jo, redz, viņš man pats labākais, jo zinu, ka uzticēties brīžiem pat sev nevar. Nevaru arī teikt, ka neuzticos, es vienkārši baudu dzīvi un neiespringstu par tādām lietām.

Uzskatu, ka līdz galam nevar uzticēties nevienam.

+++
uzticies vai nē, tas nemainīs otra cilvēka rīcību, ja gribēs tad nokrāps un par tavu uzticību tikai pasmiesies.
man ir identiski kā Libra

cik gan zemam jābūt pašvērtējumam, ja 6 gadus var izturēt attiecības, kur visu laiku jāskatās otram pār plecu, vai tik šis neko, vai aizmuguriski kaut kas jāšpionē. un vēl pašai būt sajūsmā par to, mēs mīlam viens otru :) hahhah.

nu atvaino, citādi no tavām atbildēm izprast nevarēju, tikai šādi. jocīga gan tu..

uzticos pilniba tikai sev!

Es pati sev neuzticos :D

50/50
Neokšķerēju, ja godīgi, vispār nepievēršu uzmanību kam raksta/zvana, ar ko tiekas. Pats man nereti parāda/pasaka. Nav iemesls aizdomām.
Priecājos, ka neesmu greizsirdīgais tips, citādi varētu nojūgties, mēģinot izanalizēt visas tās dūdas, ar ko viņam sanāk saskarsme :D
Ja ies pa kreisi - ies, lai vai ko otrs darītu.
Kāpēc tikai 50/50, jo nekad nevar zināt, pat visuzticīgākais un miermīlīgākais jēriņš dažreiz var izradīties īsts vilks. Bet ikdienā galvu par to nelauzu :)

Uzticos pilnībā.Ticu, ka, ja vēlētos krāpt, es to zinātu.

Uzticos, jo nav bijis pat minimāls iemesls neuzticēties :)

Neuzticēšanās ir briesmīga sajūta. Pirmām kārtām tā grauž pašu cilvēku iekšēji , kas neuzticas savam draugam/draudzenei , otrām kārtām tas ir sava veida terors pret savu mīļoto, ja sākas okšķerēšana utt.!

Da visi vīrieši krāpj, tikai citi to māk izdarīt tā, ka jūs to pat nenojaušat.

Nepareizi Tev vīrieši patrāpījušies :D

Da labi, ja? Nivulīte. :D Turpini ticēt un dzīvo vien ar rozā brillēm.