Tad nu mazliet atgriežoties tajā maģiskajā 8.jūlijā.
Es visu to nedēļu biju noskrējusies un nogurusi, ka iepriekšējā dienā visiem pateicu, iešu gulēt 10 vakarā, lai beidczot izgulētos.
Es gulēju neticami mierīgi, nekādi trakie sapņi, nakts pamošanās vai visādi citādi brīnumi, kas traucētu izgulēties.
Mums bija agra celšanās, jo 8:30 vajadzēja būt pie friziera un make-up meitenes. Tika pucētas 4 dāmas, tad nu tas ieilga. Es tiku sapucēta pati pēdējā. Visu to laiku nosēdēju pie frizieres bez jebkāda stresa un satraukuma. Vēl vismaz 5 reizes sazvanījos ar līgavaini par dažādiem sīkumiem, kā arī vēl pakoriģēju šādas tādas lietas.
Man gan pēc tam pačukstēja, ka vīram ap 12iem esot sācies mistisks satraukums, neesot zinājis ko darīt, kur likties un kas notiek.
Es devos uz mājām pārģērbties, kamēr visi pārējie devās uz baznīcu. Mums bija sarunāts, ka kāzu dienā līdz baznīcai netiksimies, lai būtu tāds īpašāks tas tikšanās mirklis.
Atbraucot mājās mani gan pārņēma mistisks uztraukums un rokas sāka trīcēt, tāpēc es ierāvu tējkaroti balderjāņu, lai mierīgs prāts. :D Atlika vien uzvilkt kleitu, kurpes un es biju gatava. Devāmies uz baznīcu.
Piebraucot pie baznīcas sāka tā gāzt lietus, ka tēvs mani burtiksi pieveda pie baznīcas druvīm, lai es nesalīstu. Jo man nebija ne lietussarga, ne kaut kā cita, kas pasargātu kleitu, matus un kosmētiku uz sejas.
Mazais mirklis baznīcā, kad ļāvām visiem līdz galam sasēsties un es ar acs kaktiņu vēroju savu gandrīz jau vīru. Rokās sažņaudzis manu pušķi, slaucīja nosvīdušo pieri un nepārtraukti skatījās uz durvju pusi.
Sāka skanēt dziesma, es pat vairs neatceros vai tā bija mūsu pasūtītā vai kāda cita, bet tas jau bija mazsvarīgi. Pagaidījām 20 sekundes un es gāju iekšā.
Ceļu līdz altārim neatceros, atceros tikai līgavaiņa smaidu. Mirklī, kad satikāmies pazuda viss satraukums, viss cits. Arī vīrs atzinās, ka tajā brīdī, kad esmu nākusi viņam pretī viss uztaukums kā ar roku bijis noņemts. Viņš sapratis, ka viss būs labi un ne par ko vairs nav jāsatraucas.
Pēc ceremonijas mums bija sagādāts pārsteigums no manas māsas - orķestris ar vienu dziesmu, puķu pušķis un apsveikums. Tajā momentā abi to vien spējām kā smaidīt un smieties :D
Protams bildēšanās pie baznīcas. Atceros kā pa miglu un pat nezinu vai es ar visiem nobildējos :D
Pēc tam ar viesiem mums bija Keramikas darbnīca, kurā mums un vedējiem bija pāris uzdevumi, visiem viens. Viesi tajā laikā varēja izstaigāt visu apkārtni, uzēst un mazliet iedzert.
Tālāk viesi devās uz viesu namu iekārtoties, atkal mazliet uzēst un gaidīt mūs.
Vedēji atkal mūs veda uz citu pusi. Vispirms pieslēdzām savu kopīgo slēdzeni un atslēgu noslīcinājām upē. Tad aizbraucām uz mājām, kur savā dārzā iestādījām ceriņu mūsu kopīgai nākotnei. Vedēji ceriņu bija atraduši violetā krāsā, kas arī bija mūsu krāsa. Tad fotogrāfs mūs sabildēja dārzā, starp ziediem un visādi citādi.
Pēc tam mazs izbrauciens, lai noliktu ziedus kapos, jo mana vīram mamma ir mirusi. Tas vispār nesabojāja kopējo dienas noskaņoju. Jo bijām vēlu, kad cilvēki vairs jau nav un tik vien kā nolikām ziedus.
Tad lēnām devāmies uz viesu namu.
Tur mūs sagaidīja 3 vārti - bērnības, jaunības un mīlestības. Attiecīgi katrā kāds pārbaudījums.
Vecāki mūs sagaidīja ar sāli, maizi un ūdeni tālākai laime.
Mazliet atvilkām elpu un sēdāmies pie galda. Vedēji visa vakara garumā bija sagādājuši gan īpašus vārdus, gan mazas izdarības.
Principā laiks viesu namā paskrēja nemanot. Mēs paši bijām sagatavojuši amatus daļai viesu. Līdz ar to paši viesi iesaistījās aktivitātēs. Tika novadītas arī pāris spēles. Varēja kārtīgi izdejoties.
Pirmā deja nebija iestudēta. Vadījāmies pēc emocijām. Dejojām pie Jāņā Stībeļa dziesmas Tikai Tev.
Vīrs no manis visu vakaru neatkāpās ne soli un līdz mičošanai sargāja, jo mus jau ik pa laikam parādījās kāds žuļiks, kas mani gribēja aizvest prom.
Mičošana bija ļoti skaista. Tā kā mēs negribējām nenormāli garu un tādau sirsnīgu, tad vedēji bija parūpējušies par to, lai mēs justos labi. Godīgi sakot no mičošanas atceros maz, jo bijām pārņemti viens ar otru un spējām tikai viens otrā lūkoties.
Pēc tam sekoja mūsu grandiozā kūka. Uh, tā tik bija kūka - man liekas katrs 2. paņēma vēl vienu gabaliņu un mēs arī ilgi vēl mājās ēdām (tapēc, ka bija pasūtīta uz 70 cilvēkiem, bet bija 50). Kūka bija ideāla :)
Tad jau sākās pavisam neformāla ballīte ar dejām, pirts iešanu, peldēšanos un vienkārši vakara baudīšanu.
Gulēt aizgājām pēc 4iem, kur atkal mūs sagaidīja pārsteigums. Nedaudz sveces, liela sega un krekli ar latviešu dainām no vedējiem.
Modināšana bija pēc tradīcijām un ar visu mutes mazgāšanu. Rīts iesākās skaisti un mums bija paredzēta otrā diena netālu no viesu nama, tāpēc visi devāmies turpnāt svinēt.
Un jā, es piekritīšu, ka tā diena paskrien ļoti ātri. Toties emocijas paliek uz visiem laikiem.
Vai kaut kas ļoti ir mainījies (man šo jautā tagad ļoti bieži), tad pagaidām es nejūtu. Vismaz ne tādas krasas izmaiņas.
Vairak varbūtu tas ir emociju līmenī, jo man ir vīrs un es esmu sieva. Tomēr ikdenas dzīve ir tik pat lieliska kāda tā ir bijusi arī pirms tam.