Vakar tieši mēnesis kopš lielās dienas.
Beidzot esmu lejuplādējusi visas bildes (kas sūtītas no draugiem), tagad lielā šķirošana.
Kā solīju - mazs atstāsts no dienas.
Rīts iesākās agri, jo man 8:30 ar meitenēm sākās pucēšanās, pēc kuras devos uz mājām pārģērbties un uz baznīcu. Vīrs pa to laiku koriģēja visu notiekošo mājās, un brauca mani sagaidīt baznīcā.
Visu laiku es biju mierīgi un viens satraukuma mirklis bija aizbraucot mājās, lai apģērbtos. Pirmo reizi mūžā man sāka trīcēt rokas. Tāpēc es izdzēru tējkaroti balderjāņu. Placebo efekts vai nē, bet rokas trīcēt pārstāja.
Lai gan mums visu nedēļu solīja traku lietu un briesmīgu laiku, īstajā dienā laiks nepievīla. Vienīgi piebraucot pie baznīcas sākās tik ļoti stiprs lietus. Man ne lietussargs, ne kas cits, lai piesegtos. Tāpēc mani pieveda pie pašām baznīcas durvīm.
10 minūšu gaidīšana pirms iešanas iekšā. Es neatceros pat to vai spēlēja mūsu izvēlēto dziesmu pie ienākšanas, vai kaut ko citu. Jo mirklī, kad pārkāpu slieksni un man veda pie altāra, nekas apkārt neeksitēja. Mans vīrs stāvēja smaidošs un laimīgs.
Man pašai likās, ka ceremonija vilkās, jo stāvēt uz vietas un nekustēties - ir mazliet nogurdinoši. Zvērestu atkārtojām no mācītāja. Vīrs visu laiku jauca vietām vārdus, bet tas bija tik mīļi.
Pēc ceremonijas pie baznīcas sekoja pārsteigums no manas māsas - orķestris ar apsveikuma dziesmām. Lieki teikt, ka pārsteigums bija liels, mēs spējām tikai smaidīt par notiekošo.
Maza fotogrāfēšanās pie baznīcas.
Devāmies uz pirmo pieturvietu - Keramikas darbnīcu. Kur viesi tika padzirdīti un paēdināti. Mums tikmēr bija jāapzīmē pods ar lietām, ko vēlamies savā dzīvē. Viesiem bija jāparakstās un plāksnes. Vedējiem jāapzīmē krūzītes. (To visu pēc 2 nedēļām saņēmām sev par piemiņu).
Pēc tam viesus laidām iekārtoties viesu namā. Un mums sekoja mazs izbraukums ar vedējiem. Pielikām atslēgu pie tilta.
Braucām uz mājām iestādīt savu pirmo kopīgo koku - ceriņu.
Lai gan mums nebija paredzēta fotosesija - fotogrāfs izmantoja to, ka mums ir pieturvieta mājās un pusstundu mēs fotogrāfējāmies. Es tik ļoti priecājos, ka kā fotogrāfu ņēmām sev zināmu cilvēku, jo tas deva iespēju atbrīvoties.
Pēc tam bijām uz kapiem. Tā kā mana vīra mamma ir mirusi, tad aizbraucām nolikt ziedus. Mirklis un braucām atpakaļ uz viesu namu.
Tur mūs sagaidīja vārti, lai tiktu iekšā. Sāls, maize, ūdens no vecākiem pārticībai.
Lai aprakstītu katru mirkli, man būtu jāraksta romāns. Tomēr vakars un nakts bija pilna smieklu, dejām un aktivitātēm. Mūsu izdalītie amati tika pildīti godam. Vedēji bija parūpējušies par brīnišķīgu mičošanu un tik daudz maziem pārsteigumiem, ka mēs vēl tagad domājam, kā papildus viņiem par to pateikties. Viesi bija gan paēduši, gan padzēruši, gan izdejojušies un iesaistījās aktiviātēs, kā arī izdomāja paši savas.
Viesu namā arī uztaisījām mazo fotogrāfēšanas stundu, kad viesi ar mums un mēs divatā vēl iemūžinājām dienas notikumus.
Kūka bija tik fantastiksi garšīga, ka viesi bija pateicīgi gan par izvēli, gan par garšu un noformējumu.
Izvēlētais DJ uztvēra viesu noskaņojumu un nekļūdīgi lieka dziesmas, tā ka deju grīda ne mirkli nebija tukša.
Visas dienas garumā vīrs no manis neatkāpās ne soli un uzmanīja katru manu kustību. Es dzēru tikai ūdeni, bet reibu tik un tā. Un tā sajūta, ka tas ir noticis ir tik ļoti patiesa un liela, ka aprakstīt vārdos nav iespējams.
Pagaidām viena bilde ar mašīnas dekoru.
Gala izvēle bija koks un labība.
.jpg)
2870
