Es ikdienā uz baznīcu neeju, bet precējāmies baznīcā, ne jau skaistuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka es ticu Dievam un gribēju, lai mūsu laulība tiktu svētīta, man tas bija svarīgi. Nav tā, ka tic Dievam tikai tie, kas regulāri apmeklē baznīcu un dzīvo saskaņā ar baušļiem un lasa bībeli. Tāpēc man nav saprotami tie nosodošie komentāri, ka precēšanās baznīcā ir liekuļošana, ja ikdienā to neapmeklē. Man svarīgākais ir manas sajūtas iekšienē.
Runājot par ceremoniju, mums tā bija īsa un vienkārša, bez gariem sprediķiem, ar foršu mācītāja runu par dzīvese vērtībām ( mazāk par bībeles saturu un baznīcas lietām ), ilgums varētu būt, ka bija kādas 30min. Pa vidu vēl man vecāki bija pasūtījuši saksafonu. Bija ļoti ļoti jauki un sirsnīgi.
Kursus arī apmeklējām kādus 2 mēnešus 2 reizes nedēļā, bija jāpiedalās diskusijās, beigās bija arī mums abiem ar vīru privāta saruna ar mācītāju. Vislabāk man patika papildus kursi, ko apmeklējām Ģertrūdes baznīcā pašu iniciatīvas pēc, kas vairāk bija no psiholoģiskās puses ar visādiem interesantiem laulību stāstiem un uzdevumiem, kas bija jārisina kopā ar otro pusīti. Pat pēc 10 gadu kopdzīves uzzināju par savu mīļoto daudz ko jaunu, man ļoti patika.
.jpg)
2870
