Strādāju no augusta un protams, ka bija kolēģe, kura apmācīja. Es sāku darboties pamazām. Sākuma kkādas vienkāršās lietas un tad pamazām, pamazām deva atbildīgākas utt. Protams, gadījās kļūdiņas, bet tās bija mazas.
Nekādu joku nebija. Kolektīvs - atturīgs. Mums nav kkādas ''kolektīva dzīves'', kurā vajadzētu iejusties. Čupošanās nenotiek un lai gan es zinu visu kolēģu vārdus(mūsu vnk nav tik daudz, lai nezinātu), neko vairāk es par tiem cilvēkiem nezinu un, patiesībā, esmu ar to apmierināta. Man nav īpaši svarīgi dibināt nez kādas draudzības un pavadīt ar viņiem laiku ārpus darba. Man galvenais, lai sastrādāšanās darba laikā būtu normāla un pārsvarā tā arī ir. Priekšnieks arī nav ieinteresēts nez kādos saliedēšanas pasākumos, bet tā nav mana darīšana. Es tur ierodos, atbildīgi izdaru savu darbu un dodos mājās.
Vienīgais iespaids, kādu vēlējos atstāt - ka esmu precīza, atbildīga un no savām kļūdām mācos(kā teikt, otrreiz tādas pašas kļūdas nepieļauju).