Jautājums jau virsrakstā.
Kas ir vislielākais (laikam sanāk smagākais), ko esi spējusi piedot cilvēkam? Tā, ka paliek sirdī paliek miers. Ka šo cilvēku vairs nevaino, ka esi samierinājusies ar sekām, ka nav dusmu, naida? Un kā Tu to izdarīji?
Esmu piedevusi savam tēvam. Sīkumos gan te publiski laikam negribu izpausties, par to, ja ļoti gribas, var privāti.
Kā? Man tas prasīja ilgus gadus un palīdzību "no malas". Mācījos aizvainojumu un dusmas nenēsāt līdzi kā mugursomu.
Draudzenes nodevību. Nu jau pagājuši daži gadi, nav naida, nav dusmu, sestdien kopā ejam kokteiļot, bet ir piesardzība. Un ir durvis manī, pa kurām viņa vairs netiks ielaista. Vienkārši instinkta dēļ.
Un vel jautājums - vai šis cilvēks pats ir prasījis piedošanu? Vai nožēlojis? Kā ir bijis tad,kad nenožēlo un uzskatīts, ka neko jau viņš nav izdarījis?
man piedot nozīmē par to vairs nedomāt, nekad nepārmestu un vispār izslēgt no atmiņas. tā kā es to izdarīt nevaru, tad uzskatu, ka līdz galam nekad neko īsti piedevusi neesmu.
Mammai to, ka principā pameta mani un nekad nebija blakus. Taču sapratu, ka ne man zināms, cik grūti ir būt jaunajai māmiņai. Tagad jau viss ir savādāk un labāk.
Krāpšanu. Vēl un vēl.. Vairākas reizes vienam cilvēkam.
Man tieši tas pats. Bija ne tikai krāpšana, reizēm roku palaišana, bet arī ļoti daudz meli (par izglītību, ģimeni, veselības stāvokli (pateica, ka viņam ir vēzis), draugiem, u.t.t.) - par gandrīz visu, man, manai ģimenei, viņa ģimenei.
Ir pagājuši apm. 4 gadi un tikai tagad esmu 100% piedevusi. Un priecājos, ka tas viss neaizgāja vēl tālāk...
man piedot nozīmē par to vairs nedomāt, nekad nepārmestu un vispār izslēgt no atmiņas. tā kā es to izdarīt nevaru, tad uzskatu, ka līdz galam nekad neko īsti piedevusi neesmu.
Piedevu vīram melus (diemžēl slimības dēļ, viņš meloja neapzināti) vairākkārt. Bija tā vērts. Jo nāca tā diena, kad viņš apzinājās savu problēmu un to atrisināja. Ticēju un uzticējos viņam, lai gan spļāvieni sejā bija daudz un neciešami.
babse, labs jautājums :D Vsp, gari jāraksta, lai izprastu to situāciju, kas un kā. Tagad pati nesaprotu, kpc tik ilgi to visu pacietu. :) Lkm biju maza un naiva.
Tā pa īstam piedevusi, kā saki, ka sirdī ir miers un par to nedomā, tikai tēvam. Uzskatu, ka ģimeni izvēlēties nevari, bet draugus, apkārtesošos cilvēkus varu izvēlēties, tāpēc necenšos piespiest sevi kādam piedot un izlikties par labāku esam.
Laikam vēl neprotu piedot cilvēkiem. Ļoti nospiež daudzi pagātnes notikumi. Velētos iemācīties, kā Libra izteicās, nenest to visu kā mugursomu. Ārēji veiksmīgi esmu radījusi iespaidu, ka protu sadzīvot.
734
