Dzīve pēc nāves.

Ideja jau ir skaista par to nemirstiibu, bet kameer veel neviens nav no turienes atgriezies ar pieraadiijumiem, kaut kaa gruuti ticeet.

Up :)

Paradīzei, ellei un šķīstītavai neticu. Man ticamāka šķiet ideja par pārdzimšanu.

Marigold- Kā tas ir vari pastāstīt sīkāk? :) Ja nav grūti.

Es ari ticu reinkarnacijai. Vairakam dzivem. Ka mes pardzimstam, tadelj ari reizem ir sis deja vu sajutas.
Mana masiere, kura stradaja ari ar energiju,redzeja auras, pirms saka to darit, piedzivoja negadiijumu un slimnica vinas dvesele esot izgajusi no kjermenja. Vinja teica,ka sajuta bija tik laba,tik laba, ta gribejas vien lidinaties pa gaisu un neiet kjermeni, tachu vinja atgriezas atpakalj sava miesaa,jo juta,ka shaja dzive vel viss nav izdarits. Kopsh ta brizha vinja redz auras, strada ar energiju, vienmer tads siltums naca lauka no vinjas. Varbut ari tas ir saistits ar negadiijumu,ko vinja pirms ta piedzivoja - vinai iespera zibens.

Sis viss ir loti,loti interesanti, ik pa laikam iedomajos, ka vareni cilveki, kas nomirst, tachu ari pardzims.Nu,piemeram,Imants Ziedonis. Bet visticamak, ka vinju neviens nesapratis. Jocigi,vai ne?

Vairāk ticu, ka dzīve pēc nāves ir nākamā dzīve tepat uz zemes un arī kā elle, tā arī paradīze ir tepat uz zemes. Ja dvēsele pabeigusii šo ''augstskolu'' ar izcilību, tad tā nonāk Dievā, tā kā iegūst tiesības vērot no malas un spriest par vienkāršajiem mirstīgajiem :D . Kaut kā tā tas riņķis iet manā prātā.

PLAYPAUSE- ŠĪ dezhavju sajūta arī man ir bijusi, interesanti, kad tā notiek? SApņos? :D Vai kad hmm viss tas man ir tik interesanti, gribētos kādreiz visu to zināt/

Kaa,kad taa notiek? :D man tas notiek uz ielas, baaraa, darba. Nu ik pa laikam. Un nezinu, ka to skaidro zinosi cilveki,es uzskatu, ka tas ar mani ir noticis ieprieksejas dzives. Nu, vismaz tados gadijumos, kad es toc zinu,ka citadak nevar but. Piemeram,esmu svesa vieta,bet zinu,kur jaiet,jo sajuta,ka esmu tur jau bijusi.

Gribētu jau ticēt paradīzei, kur viss ir ideāli... bet laikam vairāk sliecos uz to, ka pastāv reinkarnācija. :D

Izvēlos ticēt, ka nāve nav visa beigas. Ticu gan paradīzei, gan ellei, tikai uzskatu, ka tās ir tepat uz zemes. Atkarībā no tā kā aizvadījām savu mūžu, pārdzimstot nonākam vai nu vienā vai otrā.

Domāju, ka kaut kas jau tam visam seko... Tikai zinātnieki vel strīdās, kas... :)

Es ticu bibelei, kas ir pati pirmsakumu gramata kuri ir vairak ka 2000 gadu, taja sacits,ka ir paradize un elle.
Ja tevi tadas lietas interese, tad iesaku izlasit gramatu Debesu un elles atklasanas, ko piedzivoja septini Kolumbijas jauniesi, loti specigi.

http://www.manna.lv/nopirkt/Debesu-un-elles-atklasanas/9789984801902.html

Ticu reinkarnācijai.

Tomēr citreiz, ļoti, ļoti reti, pēkšņi pārņem tāds stindzinošs aukstums - ja nu PĒC vairs nav nekā?

Es nezin,kam es ticu. Es ticu tam,ka cilveeks nomirst, to aprok un vinja miesu saeed taarpi. Un taas ir beigas.
Paaraak daudz reizes esmu biju off (kliiniskaa naave gan nav bijusi, paldies dievam), bet sajuuta ir vienkaarshi taada-es nomirshu un man apraks. Turpinaajuma nav.

Ticu. Esmu sapnī satikusi savus mirušos vecvecākus. Tie sapņi bija nereāli reāli, ka pamostoties es goda vārds nevarēju saprast vai tas bija sapnis vai īstenība.
Tajos sapņos es apzinājos, ka viņi ir miruši un atnākuši pie manis kā gari. Es runājos ar viņiem un izjautāju par tagadējo dzīvi. Lai gan viņi bija diezgan izvairīgi.
Kad runāju ar vecomammu, jautāju viņai vai viņa tagad ir laimīga tur augšā. Viņa bija izvairīga un varēja just, ka īsti laimīga nav. Tad es jautāju - bet tagad tev vismaz vairs nesāp, vai ne? (nomira no slimības) Viņa teica - nesāp gan, jā. Jautāju arī par to vai Dievs eksistē, bet viņa neatbildēja.
Vecamtēvam jautāju, kā viņam tur augšā iet? Viņš atbildēja, ka nav augšā. Es pārsteigta prasu-bet ellē taču tu arī noteikti neesi, vai ne? Viņš atbildēja, ka viņš esot paralēlajā pasaulē. (viņš mums tāds ezotēriķis arī dzivē bija)
Es tiešām ticu, ka viņi mani pa īstam apciemoja un tie nebija tikai manas zemapziņas izspēlēti joki.
:)
Žēl tikai, ka neko daudz nedabūju parunāties...

Neticu nekam. Ne paradīzei, ne ellei, ne pārdzimšanai. Ticu tam, ko redzu - cilvēks nomirst, tiek apglabāts zem zemes. Viss.
Ja arī notiek pārdzimšana kādā citā vai dzīve pēc nāves, tad to mēs tik un tā neuzzināsim.

šis te rakstītais man šķiet interesants, kaut kad agrāk twitterī uzgāju. :)

ticu, ka nāve ir visa beigas.
deja vu ir smadzeņu darbības īssavienojumi, kuriem nav īsti zinātniska izskaidrojuma (pagaidām!)
sapņi ir mūsu zemapziņa - bailes, gaidas, dienā piedzīvotais.
ja mēs savā atmiņā glabājam lietas, kuras nemaz ar mums nav notikušas, bet domājam, ka ir, tad kāpēc, lai klīniskās nāves gaisma tuneļa galā nedarbotos pēc līdzīga principa?

Ticu, ka pēc nāves būs mūžīgā dzīvība. Elle vai paradīze, tā ir cilvēku pašu izvēle.

Es zinu vienu paziņu kam bija klīniskā nāve un viņa redzēja tikai gaismu tuneļa galā!

Šim ir atrasts racionāls izskaidrojums, nekā pārdabiska tur nav. Bet neiedziļinājos sīkāk, jo visi tie ķermeņa procesi nav mans lauciņš.