Viirietis pret sievieti - kursh kuru?

Es pati piederu pie taam sievieteem, kuraam maaksla samekleet kompromisus, naaca smagi un gruuti. Agraak biju ljoti, ljoti ietiepiiga un daudzas lietas dariiju pat par spiiti, tikai taapeec vien, ka man nepatika fakts, ka kaads vareetu man pateikt, lai kaut ko nedaru nedaru. Bet tajaa pashaa laikaa attieciibas ar kaadu, kursh man it visaa piekaapjaas, nedereeja, jo jutu, ka kljuustu jau maitiska pret otru cilveeku, taapeec arii maaciijos mekleet kompromisus. Veel jo projaam izvairos pa taisno piekaapties, bet kompromisi mani pat ljoti labi apmierina, tas liek man just, ka esmu kopaa ar liidzveertiigu partneri, nevis esmu noteiceeja vai pakljautaa attieciibaas. Prasiibas ar nodomu mainiit cilveeku tikpat kaa neesmu izvirziijusi, jo uzreiz iepaziistot cilveeku, izdariiju secinaajumus par to, vai vinjsh, vinja raksturs un paradumi ir man pienjemami. Ir gan bijis otraadi - mani ir meeginaajushi mainiit, un tad gan man uzreiz bija spalvas gaisaa.

Teorētiski- abiem. Praksē- nav svarīgi, cik kurš reizes ir piekāpies un kurš vairāk rūpējas par attiecībām, kopdzīvi, sadzīvi u.t.t., galvenais, lai abus apmierina šāds attiecību modelis:)

Ja vienam no partneriem ir saprātīgas prasības, pretenzijas, bet otram ir kādas sevišķas novirzes no normas- pārmērīga greizsirdība vai neadekvātas prasības-tad par to jāatbild pašam prasītājam.

Kurš ir tas, kas izvērtē, cik tās prasības ir saprātīgas? Katram jau savas liekas pilnīgi ok...

Tas ir atkarīgs no pāra.. ir tādi, kam ir vienlīdzīgas attiecības, ir jau arī personības tipi, kam pēc rakstura ir vēlme pakļauties un otrādi - valdīt pār otru. Galvenais ir, lai abas puses ir apmierinātas. Ja tā nav, tad kaut kas nav kārtībā

Esmu pamaniijusi to, ka ja kaadam ir izteikta veelme valdiit paar otru, biezji tur iebrauc auzaas, jo apetiite rodaas eedot un prasiibas tikai aug ar gadiem, taadejaadi izniicinot otra cilveeka personiibu. Domaaju, ka arii veelmei pakljauties ir sava robezja, tikai vai tas otrs, vadoshais vienmeer ir speejiigs laikaa apstaaties?

Esmu pamaniijusi to, ka ja kaadam ir izteikta veelme valdiit paar otru, biezji tur iebrauc auzaas, jo apetiite rodaas eedot un prasiibas tikai aug ar gadiem, taadejaadi izniicinot otra cilveeka personiibu. Domaaju, ka arii veelmei pakljauties ir sava robezja, tikai vai tas otrs, vadoshais vienmeer ir speejiigs laikaa apstaaties?

Ja viens ir ļoti valdonīgs, tad otram ir jābūt ļoti pakļāvīgam. Un neviss pakļautam, nospiestam, bet tādam dabiski un organiski bezmugurkaulainam. Patiesībā jau man nešķiet pieņemama ne valdonība, ne absolūts rakstura trūkums, bet Dieviņam visādus vajaga.... arī šādi cilvēki dzīvo! Un ja tādi divi satiekas, tad kas zin- varbūt tā sanāk tāda ilgtspējīga savienība, kur katrs jūtas ok savā lomā.

Domāja, ka attiecības, kurā viens skalda un valda, bet otrs pakļaujās, ir dzīvotspējīgas, bet tas atkarīgs no konkrētiem cilvēku tipiem. Man gan labāk patīk kompromisu variants no abām pusēm.

Abiem. Ok - kompromiss - viens piekāpjas vienreiz, otrs otrreiz, bet, ja nemitīgi piekāpsies tikai viens, nu nav tās dzīvotspējīgas attiecības, jo tas viens agrāk vai vēlāk sajutīsies izmantots. Manuprāt. Katrā ziņā - izkopt attiecības vajag abpusēji.

Manā pieredzē gandrīz vienmēr piekāpjas vīrietis, bet ne tāpēc, ka es to prasītu vai tiešām gribētu, bet tā vienkārši notiek.

Man arī tā ir bijis lielākajā daļā attiecību. Diemžēl, līdz ko pats sāk līst zem papēža, man tās attiecības kļūst vairāk kā kaitinošas. Jo ja gribētu kādu ko dresēt, paņemtu vēl vienu suni. Un ja vēl sāk izvirzīt kaut kādas prasības pēc principa bet es taču tev piekāpos, es daru šitā, tu taču tā gribēji (lai gan ne es ko esmu teikusi, ne likusi darīt), tad vispār ir čau, Rasma!
Jāpiekāpjās ir abiem, bet ir arī jāizvērtē, cik tās prasības ir pamatotas. Jo pie slimīgas greizsirdības, nepamatotām dusmām es nekad nepiekāpšos un neatzīšu kaut kādas slimas fantāzijas par taisnību!

Manaas attieciibaas izcili darbojas teikums-jaa, tev taisniiba,kas man kaa Aunam ir ljoti gruuti pasakaams, bet vienmeer straadaa, pat tad,ja es zinu,ka taisniiba ir man. Es ljauju draugam pasham nonaakt pie secinaajuma,ka tomeer bija mana taisniiba.:D

abiem jau būtu jācenšās.. un nevis jāpiekāpjas, bet jānonāk pie kopsaucēja.. manas attiecības ir sarežģītas, grūti pateikt - kurš kuram vairāk piekāpjas vai kā..
man liekas šausmīga cūcība staigāt ar apaviem mājās, visur izbirdināt cigarešu pelnus utt.
bet viņam pats briesmīgākais šķiet tas, ka es, atnākot mājās, varu noģērbties un drēbes nomest tur pat pie gultas vai kur citur..
lieki piebilst, ka mūžīgais strīds no tā - jo es domāju, ka netīrība traucē man ĻOTI un tas ir kaut kas vitāli svarīgs. Taču šis estētika no manas drēbju kaudzes viņam ir katastrofāla. Tāpēc arī man vienmēr škiet un šķitīs, ka es esmu tā, kas nemitīgi piekāpjas...bet viņam liksies, ka piekāpjas viņš.
Banālais teksts - ja mīl, tad visu darīs. Es tiešām uz daudz ko esmu gatava. Bet nav jau arī tā, ka viņš mani nemīlētu. Dusmās saka - ja nepatīk, tad dodies prom... bet kad dodos, tad uz visu gatavs. Solījumi, solījumi...tad uz pāris nedēļām cenšās kā nu prot.. Bet pienāk kāda "kārtējā ne pārāk izdevusies diena" mana vīrieša dzīvē un atkal ir vienalga vai čurāt vai nečurāt uz poda malas...

sievietes vairaak censhaas mainiit viirieshus, nekaa viirieshi - sievietes. It iipashi tas paraadaas, uzsaakot kopdziivi vai tikko kaa peec lauliibu nosleegshanas, kad tiek izvilkts araa vesels saraksts ar lietaam, kuras viirietim buutu jaamaina.

Tas gan, bet man tas nav saprotams, ja jau vēlas lai vīrietis mainās bezmazvai par 180 grādiem, tad kādeļ vispār ar viņu būt kopā?

kaut kā neredzu kā var piemērot kompromisu nopietnām lietām - bērniem kaut vai.... kā tas ir domāts?? viens grib 3 bērnus, otrs negrib nevienu...kāds tad būs kompromiss - 1 bērns?