palasot visu, man šķiet, ka tu savu nelaipno izturēšanos aizstāvi ar to, ka tev ir bijusi smaga bērnība. bet visu mūžu tu tā nevarēsi teikt. tev ir no tās stadijas beidzot jāizzaug, kad tev ir aizvainojums uz visu pasauli. man vismaz tā izklausās.
vai tu vienmēr nelaipni izsakies, izturies? arī tad, ja pret tevi izturās labi apkārtējie? arī situācijā, kad, piemēram, draugs tevi samīļo tu spēj viņu ne par ko atgrūzt vai ko sliktu pateikt?
varbūt tu agresīvāk reaģē uz cilvēkiem, kas pret tevi neizturās ar cieņu. un tad ir tā- katrā situācijā cilvēks ir jāspēj nolikt pie vietas, kā teikt. tu nevari ļaut sevi apvainot, bet, piemēram, aizejot uz kādu iestādi vai vienalga kādu publisku vietu, tu nevari uzreiz cilvēku nolamāt trīsstāvīgos vārdos vai sākt grūstīties. ir jāsaprot cilvēkam, kādā vietā viņš atrodas un ko var vai nevar atļauties.
mini situācijas, kādās tu kļūsti nekontrolējama u'tml.