Pozitīvi un labi cilvēki :)

Uz šo brīdi neatceros tādu reizi, kad būtu bijusi kāda svešinieka palīdzība, bet vispār ar mani bieži nāk runāties sveši cilvēki. Un tādi jauki un pozitīvi. :) Vēl rudenī sēdēju parkā, garām aizlāčo mīlīgs onkulītis, netīšām saskatījāmies, es šim uzsmaidu. Šis apstājas, apgriežas un nāk runāties. Izrādījās - mākslinieks no Milānas. Sēdējām uz soliņa, pļāpājām par dzīvi, jokojām, viņš atstāja savu vizītkarti (protams, izķīķerēju Google visu par viņu :D) un šķīrāmies ar smaidu un prieku sirdī. Visu dienu bija jauki ap sirdi un tiešām gribējās viņam vienkārši pateikt paldies par tādu iekšēju siltumu. :)

Tādi gadījumi man sakrājušies vairāki, par kuriem gribas vienkārši silti smaidīt un priecāties, ka pasaulē tomēr ir arī laipni un izpausmēs brīvi cilvēki. :)

*būtu bijusi nepieciešama

Tas, kas tā "uz sitienu" nāk prātā - kaimiņš no manas mašīnas notīrija sniegu un svešs vīrietis benzīntankā atmūķēja aizsalušu benzīna bākas vāciņu.

Bet kopumā - man apkārt lielākoties gadās pozitīvi un izpalīdzīgi cilvēki.

Man nesen pastā sieviete aizdeva naudu :D pati piedāvājās un es neatteicu.
Uz doto momentu nekas tāds nenāk prātā.:D
Bet no otras puses - man draugs vienmēr ir izpalīdzīgsveikalā. viendien tantukam pietrūka naudiņas pie kases, sāka jau trīcēt rokas un tā un draugs iedeva naudi;nu viņai. Šī bija tik priecīga,ka bija gatav bučot viņam rokas.
aj, mans draugs daudzas reizes ir iedevis naudiņu,ja pie kases kādam trūkst.
Vienai mazai knīpai pietrūka 20 santīmiņu kaut kam..mamma iedevusi naudiņu un bērns, noteikti ņēma to,ko gribējās, neskatoties uz to vai sanāks un pie kases sāka raudām un draugs samaksāja.

Pozitīvus cilvēkus pēdējā laikā satieku īpaśi bieži. Vietā kurā strādāju bieži nāk onkuļi un tantes ar bagātīgu dzīves stāstījumu, baigi patīk ar tādiem parunāt :)

Par izpalīdzīgumu. Pirmo gadu mācījos Rīgā, neapdomīgi skrēju pāri ielai un mani notrieca riteņbraucējs. Labi, protams, ka ne mašīna. Riteņbraucējs, hmm, piecēla riteni un aizbrauca :) kamēr es ielas malā sēžu ar sāpošu kāju, nevarēdama piecelties. Nopietni, man garām pabrauca tik daudz. Tik daudz mašīnu. (!!!) pretējā joslā apstājās vīrietis, palīdzēja man, aizveda līdz slimnīcai, sagaidīja un vēl aizveda mājās. Tas bija notikums, par ko es bieži esmu domājusi.

Un vispār šodienas tēmas liek pacelt baigos stāstu no atmiņām.. :)

Es vēl joprojām nevaru pārdzīvot,ka vienai vecai omītei neiedevu santīmus,kas pietrūka trolejbusa biļetei..biju pavisam maza un braucu no ārsta..mammas naudiņa maisiņā.. man tā gribējās iedot, bet mamma nebija ļāvusi nekam tērēt, tikai par ārstu samaksāt.. es pēc tam vēl ilgi pārdzīvoju, bet mamma teica,ka nākošreiz obligātii drīkstot iedot...

Palasot jūsu komentārus, pasmaidīju, jo jauki apzināties, ka tomēr ir tādi cilvēki, kuri ir atvērti un labsirdīgi pat pret svešiem. :)

Man arī prātā nāk reizes, kad cilvēki vienkārši pienāk klāt, sāk runāties, lai vai kas tas būtu- laikapstākļi, sirdssāpes, ikdiena-, tomēr siltāk ap sirdi paliek! :)

čāča , so sweet.. ahhh..

Atcerējos vēl. Tas gan bija gadus 5 atpakļ, kad klubā man nozaga somu. Draugus nespēju atrast. Izgāju ārā. Bez telefona, naudas un iespējām tikt mājās. Tas bija īss periiods, kad dzīvoju nedaudz ārpus rīgas. Gāju un sāku raudāt, kāda jauka meitene sāka ar mani runāt. Viņa bārā svinēja dzimšanas dienu un iznāca uzsmēķēt. Ieacināja iekšā, izdomāt kā palīdzēt. Tā nu viņa un viņas draugi man sameta naudu kopā, iebēra to man kabatā, izsauca taksi un lūdza taksistu vēl uzzvanīt, ka nogādājis mani mājās. Tas bija tik sirsnīgi. Īpaši, kad maksājot par taksi, izvilku no kabatas naudu un tur bija laba iztika vēl pāris nedēļām.

Diez vai izpalīdzīgi, bet laipni gan..bieži atver un pietur durvis, sevišķi,ja redz,ka esmu apkrāvusies ar maisiem. :)
Pati gan cenšos piedāvāt palīdzību tantukiem, kas stiepj pa trepēm ratus vai maisus. Bet pēdējā laikā paliek bail, jo tie atteikumi skan tādi uzbraucoši.

Man palicis atmiņā, ka bijušā dzīvokļa saimniece brauca pēc naudiņas dienā, kad biju saslimusi - atveda man siltas bulciņas. Atdevu naudiņu un teicu, ka vēl uz veikalu aizskriešu - mājās nav ko ēst un veikals vispār 3min gājienā bija. Bet saimniece neļāva iet ar kājām, jo esmu slima, iesēdināja mani mašīnā un tos pāris metrus paveda :)

Tad vēl ir daudzi mīlīgi onkuļi, kuri pasniedz roku, kad izkāpju no sabiedriskā transporta. Vēl ļoti jauki man šķiet gados jaunāki puiši, kuri palaiž apsēsties sabiedriskajā transportā - tā vienkārši, jo džentelmeņi.

Reiz stāvēju tramvaja pieturā, lija lietus, un man nebija lietussarga. Tad viena jauka sieviete, kura stāvēja netālu, pasauca mani, lai nākot zem viņas lietussarga, vietas pietikšot mums abām :)

Tad vēl reiz braucu ar autobusu uz laukiem, man blakus apsēžas pavecāka sieviete, kuras somai sapiņķerējušies rokturi, viņa tur ķimerējas, ķimerējas, es redzu, ka laikam netiks galā, piedāvājos palīdzēt attaisīt. Man drīz vien tas izdevās, kundze priecīga. Kad šoferis apstājās uz 10 min atpūsties un visi aizgāja nopirkt ko ēdamu un uzpīpēt, kundze aizgāja uz blakus esošo veikalu un atgriežas ar saldējumu man :)

Tad vēl ikdienā ļoti bieži ir tā, ka manas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji, ar kuriem sanāk vienā laikā izkāpt no transporta un iet mājās, pie ārdurvīm pagaida un patur durvis, lai man nav jāvelk laukā no somas sava atslēga un jāpīkstina (šo gan es pati arī daru citiem).

undersun, tik jauki... izklausās kā no filmas... tiešām mīļi...

Man katru reizi braucot ar sabiedrisko,sanak parunat ar kadu jauku cilveku, jo seit vienkarsi ta ir.. Tas nekas, ka svesinieks,. Ta ir radushas dazhas iistas draudzibas, tachu reiz saku runat ar sievieti, kura jautaja, cik ir laiks. Vards pa vardam un izradas, ka vinja bija krieviete, tad nu runajam krieviski nevis italiski un vinja bija tik jauka, stavejam pietura un runajam 10 minutes. Tads siltums no ta cilveka naca ara.. Kad skiramies, es gribeju raudat. Tiesi tik loti mani aizkustinaja svesiniece uz ielas. Biezi esmu domajusi par to satiksanos, varbut vajadzeja palugt vinjas kontaktus. Nezinu.

Vel vienu reizi, kad uz ielas bija aizdomigs virietis, par kuru kaut kad nesen te stastiju cita diskusija, paludzu divam meitenem,vai varu ar vinjam mazu gabalinju paiet, jo bija bail vienai, tas ari izradijas tik jaukas meitenes, ka vispar.. :) Prieks, ka IR pasaule superigi cilveki.

undersun - tik loti jauks stasts ari tev :)

Mežāze, atgādināji manu lietussarga stāstu. Gāju uz pieturu, lai brauktu mājās, lietus gāza tā, ka es jau sen biju slapja līdz apakšveļai, nu pilnība izmirkusi. Apstājos pie luksofora, viena meitene man nostājās blakus ar lietussargu, pasmaidīja un paturēja lietussargu virs mūsu abu galvām, tas nekas, ka no tā nebija absolūti nekādas jēgas, jo lietus lija kā Forestā Gampā, arī no apakšas :D, turklāt pilnīgi visas mašīnas, kas brauca garām mūs apšļakstīja. Tas bija kārtīgs augusta negaiss, ūdens bez maz vai līdz ceļiem un tās pat nebija lāses, bet ūdenskritums. Iedegās zaļā gaisma un mēs gājām katra uz savu pusi. Sīkums, bet patīkami, un joprojām iespiedies manā atmiņā.

Man šķiet, ka apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku :)

Priecājos, ka nav stāstu, ar ko varētu dalīties bīstamo tipiņu diskusijā.


Nenāk prātā nekas super liels, bet tie mazie, ikdienišķie mirkļi, kad kāds palīdz, uzmundrina vai man ir iespēja kādam ko palīdzēt - tas ir tas, kas pozitīvi uzlādē :)

Neko tādu ekstra pozitīvu neatceros, jo pati arī neesmu tāds cilvēks, kurš pilnīgam svešiniekam pienāks klāt, lai palīdzētu (esmu pārāk piesardzīga). Tāpēc pretī negaidu to pašu.

Bet patīkamākais ir bijis, kad viens vīrietis, man garāmejot, uzdāvināja 3 rozes, proti, viņam bija liels, liels rožu pušķis, kuru viņš lika mašīnā, ieraudzīja mani, un iedalīja man 3 rozes. Nieks, bet patīkami. :)

ir ir bijis, arī pati esmu centusies palīdzēt,cik varu un spēju

Vel vienu reizi, kad uz ielas bija aizdomigs virietis, par kuru kaut kad nesen te stastiju cita diskusija, paludzu divam meitenem,vai varu ar vinjam mazu gabalinju paiet, jo bija bail vienai, tas ari izradijas tik jaukas meitenes, ka vispar.. Prieks, ka IR pasaule superigi cilveki.

šitas mīļi likās:)

Bieži sanāk veikalā rindā vai autobusā parunāt ar kādu cilvēku. Reiz no rīta pieturā sāku ar vienu puisi runāt, tā arī līdz pašai Rīgai norunājām tās 2.5h, izrādījās puspazīstams, tas nekas, ka man baaaigi miegs nāca, biju gulējusi 2h un cēlusies 5 no rīta. Braucot ar pārpildītu starppilsētu autobusu, kādu laiku bieži sanāca sēdēt blakus tantēm, kuras ar končām cienāja, mazbērniem veda. :)

Reiz braucu diezgan tālu, visu laiku papīros ierakusies, autobuss apstājas, stāvēs 10 minūtes, pienāk tante, sēdēja blakus rindā, pāris solus atpakaļ, palūdz, vai varu viņas somu pieskatīt, ok, nav jau grūti, pa brīdim aci uzmetu. Atpakaļ nākot iedeva 2 šokolādītes, tas man bija tāds wow, pietiktu ar pliku paldies, nejutos neko baigi izdarījusi, bet ļoti patīkami.

Patiesībā - tieši šādi pozitīvie stāsti mani iedvesmo uz labu. :) Citreiz liekas - ai, kas tad tur, cilvēks pats tiks galā. Bet, šeit pat palasot, ka meitenes atceras, ka viņām virs galvas lietussargu patur vai ar kādu sīkumu palīdz, arī man gribētos, lai mani neatceras kā kārtējo vienaldzīgo garāmgājēju. Galu galā - pasaulē tik daudz ļaunuma, kādēļ nepacensties kādam palīdzēt un vairot labu? Pie tam - aii, cik pasaule ir maza, nekad nezini kā un kad tas labais atmaksāsies. Nē, es nepretendēju uz baigo karmu un to, ka labais nāks atpakaļ, bet ir taču laba sajūta, ja kāds palīdz, kaut vai durvis pietur, ne tā? Kādēļ neuzdāvināt šo labo sajūtu arī kādam citam? Tīri tā - aiz labas sirds :)