Traki bīstamās situācijās neesmu nonākusi, drīzāk tajā brīdī bailīgās, bet pēc tam smieklus izraisošās.
Kad bija 17, gaidīju autobusu mazpilsētā, kurā dzīvoja ome, lai brauktu mājās. Dienas vidus, autoostas placī pārsvarā tantiņas un iereibuši onkulīši, viss mierīgi. Tad pa placi sāk pārvietoties divmetrīgs skapis ap 40, iereibis, skūts, notetovēts un diedelē naudu no tantiņām. Visas viņu sūta...nu, kur jau parasti visus sūta :D Protams, skapis atbild ar tādām pašām "laipnībām", piedraud visus piekaut un nožmiegt.
Tantiņa pēc tantiņas un skapis pienāk pie manis. Prasa naudu, es saku, ka nav - tik vien, cik biļetei uz mājām, bet pašai jau ļipa trīc, ja nu sabesās galīgi (biju pēdējā, kurai kaut ko padiedelēt). Nezinu, ko viņš izlasīja manā sejā, bet sāka tā sirsnīgi skatīties man acīs un prasa - kāpēc Tu tik bēdīga, kas Tev pāri nodarījis? Es apjuku, bet atbildēju, ka vienkārši dzīve nav diez ko forša un visiem gadās skumjas dienas :D Nopīkstēju, savilku bēdīgu ģīmi un fiksi uz autoostu, lai to pusstundu līdz autobusam pārlaistu tur.
Domāju, ka esmu tikusi vaļā, bet šoks mani vēl tikai gaidīja.
Kad iekāpu autobusā un iekārtojos, man pēkšņi blakus nosvempjas iepriekš aprakstītais skapis un saka, ka braukšot man līdzi! Mani nevarot vienu laist, es tāda smuka, jauka un vispār, viņš mani sargāšot :D
Kamēr domāju par mokošu mājupceļu un veidiem, kā no viņa atkratīties, atnāca šoferis mest skapīti ārā, jo viņam, kā izrādās, nebija biļetes. Aiz rokām saķerts, pusceļā uz izmešanu, viņš vēl piekodināja man, ka problēmu gadījumā vajag viņu sameklēt, viņš manis dēļ sadošot visiem pa purnu, ja vajadzēs, lai tikai pasaucot :D
Tad biju nobijusies kā diegs, tagad gan atceros ar smaidu - kriminālais bruņinieks trenuškās :D