Bīstami tipi-vai esat tādus satiksušas?

Vel biezi,ejot viena pa tumsu, turu atslegas kabata - ta jau klasika, puspasaules meitenu ta dara.

Tas tiešām! :D atceros, ka ar draudzeni bijām spiestas sēdēt Eindhovenas centrā, jo izrādās tur naktīs viss ir ciet un uz ielas ir bīstami atrasties. Pat viesnīcās nelaida! Tā nu sēdējām uz soliņa, es trīcēju tā, ka man zobi reāli klabēja. Un rokās star pirkstiem turēju saliktu atslēgus saišķi, biju nolēmusi likt lietā, ja vajadzēs (itkā tas ko līdzētu :D ). Man no rīta puses jau bija zilumi iespiedušies plaukstā. :D

Tas bija viens no pirmajiem randiņiem ar bijušo draugu. Bijām aizbraukuši pastaigāties uz Bolderāju, gar pludmali. Es sapucējusies, svārciņos un augstpapēžu kurpēs. Abiem Bolderāja nebija īpaši pazīstams rajons. Sāka jau krēslot, ejam atpakaļ gar jūru uz autobus pieturu. Pa ceļam piesējās bariņš piedzērušos krievu jauniešu, prasa cigareti. Tā kā abi esam nesmēķētāji, sakam, ka nav. Tad šie sāka kaut ko kasīties, 4 jau aplenc manu draugu, viens gatavojas ķert mani ciet, kad pēkšņi no kāpām iznāk vēl pāris viņējo kompānijas un saka, lai tak liekot mums mieru. Beigās kaut kā mierīgi atkratījāmies, ejam tālāk, bet aiz muguras var dzirdēt, ka šie ko spriež, izklausās, ka atkal grib mums nākt klāt. Tad nu pielikām soli un metāmies skriet, apkārtne, kā jau teicu, nebija īsti zināma, līdz autobusa pieturai labs gabals, tumsā vēl īsti nevar saprast, kur aiz kāpām tā pietura ir. Šie skrien pakaļ. Noskrējām kādu km, es ar visu savu neērto apģērbu. Par laimi, sasniedzām autobus apietruru, tas bija svētdienas vakars, buss kursē reti, bet paveicās un tieši viens brauca. Tad nu ātri iekšā un braucām prom. Tas bariņš arī pieskrēja un nikni uz mums skatījās caur autobusa logu. Bailes man bija pamatīgas, galvenais, ka draugs arī nebūtu varējis mani aizstāvēt, jo viņu bija daudz.

mau5, godīgi man nav ne jausmas.. itkā jau saka,ka viņi -ēd- no mūsu bailēm..nu tad viņš labi paēda.. zināju, ka bailes nevar izrādīt, bet tajā mirklī smadzenes vienkārši atslēdzas.. un ieslēdzas kaut kāds izdzīvošanas instikts...

Nu jā.. man ir gadījusies izcili baisa pieredze tepat, Kalngales kāpās vasarā. Nolīdu toplesā sauļoties pašā aizaugušākajā vietā tālu prom no jebkādām takām.. Bet guļot dzirdu, čiekuri krakšķ. Un? Tur treknu vēderu pliks dročītājs, kaut ko murmulē, tipa gribi, kuce, gribi.. . Rekortempā uzrāvu sev kaut ko virsū, un nobļāvos "slimais kretīns", bēgu prom.. Fui.. Kopš tā laika tā nesauļojos, katrā ziņā ne tur, kur visādi kverpļi ložņā :((

Draudzenei reiz bija gadījums, ka arī sabiedriskajā piesējās vairāki aizdomīgi tipiņi. Arī kāds zolīds kungs aizstāvēja un tā. Vēlāk viņš (aizstāvētājs) piedāvāja pavadīt līdz vajadzīgajai vietai, jo sagadījās, ka abi vienā pieturā izkāpuši. Draudzene, protams, piekritusi, jo bijusi riktīgi sabījusies un kungs tiešām izskatījies zolīds. Visu ceļu viss bijis kārtībā, viņš stāstījis, ka viņam esot meita, nesen palikusi pilngadīga, ka viņš tāpēc uztraucoties par tādām lietām. Draudzene jau nomierinājusies, jau bijusi pie pašām mājām, kad šis pats zolīdais kungs viņai uzbraucis. Viltīga, viltīga taktika.
Ar šo es gribēju pateikt - neuzticieties nevienam svešam cilvēkam.

mežāze, tāpēc nafig nevajag blandīties :D pa apšaubāmiem rajoniem pa tumsu svārciņos un augstpapēdenēs, ja vēl pie tam pašiem nav mašīnas pie sāniem.. Ja vien draugs nav liela būda/kačoks vai dirsīgs bokseris. :D

Cukurvāvere, nu jā, tagad protams, nē, bet tā bija romantiskā agrā jaunība:D Pie tam, randiņš ieilga, pat nepamanījām, ka tumsa jau :D

Man arī ir bijuši šādi gadījumi...
1) braucu starppilsētu autobusā no Rīgas uz savu pilsētu. Ceļš tāls, 3 stundas jābrauc. Teikā iekāpu autobusā, bet tas tāds pustukšs. Netālu sēdēja dzērājs. Partera pīpu paka krīt no vienas kabatas laukā, Cēsu 14'nieks no otras krīt laukā, un rokās iespiests pustukš 2l Bocmanītis. Viņš bija noklausījies uz kurieni es pirkšu biļeti un visu ceļu man pieksasījās. Vai es tajā pilsētā dzīvoju, ja viņš izkāps ārā, vai varēšot atnākt ciemos utt. Tīri neomulīgi bija, jo tie jautājumi aiz vien psihāki palika. Beigās aizmiga, varēju vismaz mierīgi turpināt atlikušos km.

2)vasarā vienreiz satiku pazīstamu puisi. Šis nenormāli piedzēries, tāds, ka ja pagrūstu, uzreiz nokristu. Stāvam, runājamies, pienāk viens vecis, vārds pa vārdam un šis vienā momentā pasaka - šito meiteni es ņemšu līdzi sev, un pieķeras man pie rokas un velk kkur. Par laimi tajā brīdī garām brauca taxis, viņš to pamanīja, apstājās un tas dzērājs mani atlaida. Momentā ielecu taxī, pateicu, ka man tiešām nav naudas, bet, lai viņš aizved mani līdz centram.. Paldies dievam, jauks taksists bija..

vājprāts. palasot šo visu vēļ vairāk bail.
No atgadījuma kāpņu telpā, kad uzdūros narkomāniem, pagājis īss laiks, bet tā bilde ir visur acīm priekšā. Nespēju vairs kāpņu telpā ieet viena. Nu vnk fiziski nespēju sevi piespiest. Saucu draugu lai nāk pretī. Bet cik ilgi tad tā var..

Nu man nav bijis tik traki (tfu, tfu, tfu) . Bet vienreiz klubā piesējās viens vīrietis, satvēra mani aiz abām rokām, tuvāk pleciem un nelauda. Teica, ka grib iepazīties un tā, lai ejot ar viņu padejot utml. Es saku, ka nē, lai laiž vaļā. Es saku, ka tūlīt saukšu apsargu. Viņš: "es te jebkuru citu izmetīšu laukā" (tikai krievu valodā), draudzenes aizgāja pēc apsarga. Un zinat, ko apsargs pateica?
"Jā, te daudziem uzmācas" !!! Iedomājaties? Es biju vnk šokā. Beigās tas vīrietis palaida, bet vienalga, biju pārbijusies.

Ojā!
Bija divi gadījumi. Braucu ar autobusu uz Rīgu,apsēžos kaut kur pa vidam,pēc brītiņa man blakus apsēžās vīrietis kurš nekautrejās izvilkt savu bibīti un sāka sevi apmierināt. Bāāc,kā es auroju,protams,palīgi arī bija klāt.Sadeva nepajokam,ķīseļi pa gaisu un izmeta šo no autobusa.
Par otru neuzteikšos,to es nenovēlu nevienam/ai!

Oi, varētu stāstīt un stāstīt par tādiem. Paldies Dievam, fiziski neko nav darījuši. Laukos dzīvojot tiešām daudzi tādi bija pazīstami. No citiem tādiem pašiem aizstāvēja pat tādi, kurus ciest nevarēju, citreiz vnk. piesienas un garām iet kāds pazīstams divdurvju skapis. Reiz bijām diskotēkā, jaunas bijām, mazas, kaut kādi duraki apdzērušies piesējās, bet nu - ne vnk. urļiki, bet tādi riktīgi nopietnie džeki, kuriem pat šaujamie bija (to uzzināju vēlāk), man tajā laikā bija ļooti asa mēle, nolīdzināju zemāk par zemi, projām ejot pateica, ka ''tai kucei vēl parādīs'', pasmējos un gāju tālāk, nebija pirmā reize, kad ko tādu dzirdēju. Kaut kā vakara gaitā džeki nolēma izklaidēties piekaujot pāris meitenes, man pazīstami par to piekāva viņus pašus, uzzinot, ka man draudēja, tika vēl pie pāris lauztām ribām (kaut kāda baigā sagadīšanās, ka tie džeki atbrauca, kaut kā vispār caur draugu draugiem tos izsitējus pazinu, pāris reizes bijām saskrējušies). Bet nu - nebijis to puišu, domāju, ka savus vārdus vēlāk ļooooti nožēlotu.

Ir bijis pa tumsu ejot, ka pilnīgi kājas no bailēm stīvas, jo stāv bars dīvaiņu, citreiz kādas piezīmes izsaka vai nāk līdzi, cenšoties iepazīties, ir sējušies klāt pieturās, transportos, pat veikalā, ar mašīnu ir sekojuši, kāpņu telpā visādi dīvaiņi gulējuši.

Ko lai saka - līdz šim man ir vnk. nenormāli veicies, tagad, dzīvojot pilsētā, aizvien vairāk aizdomājos, ko darītu, ko vajadzētu līdzi nēsāt utt. Ir doma par pašaizsardzības kursiem, jo visi tie naži un baloni, kamēr atrodi, ja vēl atņem un tiešām pret pašu pielieto?

Policijai zvanīt nekautrējos, domāju, ka būtu vairāk par visiem šiem uzbrukumiem un dīvaiņiem jāziņo.

Rīgā dzīvojot arī pa tumsu sanāca daudz staigāt, arī uz kojām aiz Jugla3 galapunkta, gar dročītāju mežu bieži gāju, citas gāja baros trīcēdamas, es cēli kā stirna un pat īsti neaizdomājos, ka tiešām tur ir bīstami. :D

Ja esmu.....sagajos ar vienu Skotu, sakam dzivot kopa..mana dzivokli. Izskiramies (no manas puses) atnaku no rita majas - un man visa maja tuksa, vins aizgaja un lidz ar vinu aizgaja ari visas manas personiskas mantas. PILNIGI VISAS - apaksvela, kosmetika, darglietas, apavi, drebes, somas........zvanu shim, un vinjs pieprasa manu pasi apmaina pret manam mantam, tad draud ka mezha sadedzinas visas manas mantas. Labi, ka es biju pietiekami gudra un ierakstiju sarunu sava telefona un paradiju uzreiz policijai....ta ari es dabuju savas lietas atpakal. Kaut gan dazhas lietas es ta ari nesanemu....loti zel, it ipasi balta zelta kedite ar dimantiem, ko man vecaki davinaja, kad pabeidzu 9.klasi.

Cilvekiem, laikam citreiz vienkarsi aizveras.

Transportā gadās satikt nepatīkamus tipus.Pie manis darbā arī mēdz iemaldīties pa kādam.Ko es daru?Cenšos nepievērst umanību vai draudzīgi izturēties.Man ir paziņa policijā un bruņotajos spēkos.Būtu,kam uzdod ziņu ja vajadzētu.Kopumā cenšos neievest sevi tādās situācijās un vienmēr makā turu lieku naudiņu un uzlādētu telefonu.

Man arī ir bijuši daži neomolīgi atgadījumi,
bieži šādiem dzērājiem uzduros starppilsētu autobusos, ta nu viens no,-

gaidu autenē autobusu, sagaidu, iekāpju, bija jāsēž pa vietām, jo bija ļoti daudz cilvēki, tā nu mana vieta bija gandrīz beigās, un man blakus vietu bija nopircis viens urļiks ar alkoholu tīkliņā un aiz mums viņa draugi un priekšā ar viņa draugi, lai gan tur bija jasež citiem cilvekiem, pec biļešu nr, bet viņi teica, ka citur neies, ta nu tie daži cilveki nosedas labu gabalu aiz mums kur vel brivs un citi pat kājās palika. Es biju ieskauta visā viņu barā, kur skaties tur priekšā pakaļā un aizmugurē dzērāji. Un tā 2,5h līdz manai gala pieturai, biju nelaimīga, būtu labprāt stāvējusi kajās, bet viņi nelaida mani pat ārā, tikai aplaimoja ar tizliem jautajumiem kur braucu, cik man gadu, vai man patik pisties utt. Ta nu tuvojoties manai gala pieturai visi bija no dzeruma atslegušies, šķiet ka ari nokavejuši savu pieturu, jo es dzivoju mazā pilsētelē un tur tādi nav redzēti, bet nu man izdevas viņiem kka pārkapt pāri un viens virietis, kur stāvēja kājās palidzeja man, padeva roku, lai es vieglāk tiktu tiem suņiem pāri. kops ta laika, autene ierodos laicīgi noperku biļeti gandriz stundu iepriekš, lai varu sedet tuvu šoferim, jo cik esmu manījusi tie alkoholiķi parsvara ar tam pudelēm pa aizmugurējo galu...

Kad biju mazāka, gadi kādi 12 varēja būt, māte man nopirka smukus svārkus īsus un laiviņas un toreiz laikam bija modē kkadi topiņi tādi saplēsti ar bārkstīm. Tā nu tādā izskatā gāju uz piemājas veikaliņu, nebija pat vakars, bet veikalā uzturējās tādi ap 20 g veci džeki, dzēruši, un man mazam bernam sāka uzmākties, laikam gribēja pabiedet ari teica, tu mazā smukulīte, negribi aliņu un cīgu un nelaida prom, pārdevējai poh, viņa tik pasmejas kopā ar parejiem, es biju ta nobijusies, ka aizejot mājās pat apraudajos. :/

Bija vel gadījums no pamatskolas, mums bija sporta stundās siltajā laikā jāskrien ap ezeru, kop,ā kādi 2km, tā nu skrienam mēs meitenes, netalu no ezera ir pamesta bomžu māja, un šeku reku starp kokiem stāv un uz mums meitenem skatās dročītājs, bikses novilktas, rausta desu, bet galva iepirkumu maiss. skats pa pirmo, jo kapec galvā maiss?? :/ neko skrējām tālāk, bet bijām nobijušās, jo tādi apļi bija jaskrien vel 2x taja pašā stundā un negribējās velreiz viņam uzskriet šitā virsū. Jāteic, ka sporta učuks neticēja. :D

es nesaprotu cik nenormāli slimam jābūt tādam cilvēkam ''desu raustītājam''? es nesaprotu,viņiem neinteresē, ka viņus var atpazīt kāds.. un vispār :D kāpēc jārausta desa ārā ,mežā , lai mājās porno skatās :D

Man ir nepaveicies, jo parasti no tusiem sanāk iet vienai, jo dzīvoju tādā garā pilsētā un es vienā galā, bet pilnīgi visi draugi un draudzenes - otrā. Un parasti arī atrunājos, ja pagadās kāds pavadītājs vai vedējs, jo arī tādiem paziņām, kad dzēruši, īpaši neuzticos. Un vienmēr sevi noskaņoju uz to, ka manā galā jau ir tā mierīgi un rajonā vispār klusums. Un kā man riebjas vienmēr tie jautājumi, a tev bail nav, ja nu kāds un tml, jo tad ar visu savu pozitīvo sāc jau aizdomāties. Bet paldies dievam, 5 gadu laikā, kā sanāk pa tumsu iet, viens gadījums tikai ir bijis.
Bet centrā ja gadās kādas dzērāju grupiņas, nekautrējos pāriet ielai otrā pusē un izvairīties no tādiem tipiem.

Vienreiz gan bija nesmuks atgadījums Krustpils saliņas estrādē. Ar mammu aizbraucām uz kaut kādu tusiņu, laikam atklāšanu, vai kk tml. Un jau pašā sākumā piesējās tāds manāmi iereibis skapis, ap gadiem 30/40. Un visu laiku uzmācīgi aicināja dejot, sēdās klāt, centās pieskarties. Es sākumā laipni atšuvu ar parasto tekstu, ka vnk nedejoju. Aizgāja prom, bet visu laiku kaut kā tuvumā pagadījās, lai kur arī mēs ietu. Tad izdomājām iet padejot.
Dejojam, un jūtu, ka mani saķer un velk prom. Es neko, izravju roku un jau rupjāk paziņoju, ka nekur ar viņu iet netaisos. Ok, it kā saport un iet prom. Es aizgriežos un dejojam tālāk, kad pēc pāris sek jūtu, ka kaut kas saķer aiz kājām ceļu rajonā, un cenšās pacelt un aiznest prom. Nezinu kā, bet ar visām savām 12cm augstpapēdenēm, izdevās atbrīvot kājas un kā viņš piecēlās, tā momentā šāvu pa seju. (man tāda reakcija ir bieži, kad uzrodas šādi uzmācīgi tipi, kas atļaujas palaist rokas). Čalis sagrīļojās (pie visa 2m uz abām pusēm :D bet laikam alko iespaidā un no šoka) un aizlasījās. Bet pēc tam gan visu vakaru ar mammu uzmanīgi vērojām cilvēkus, vai šis neuzrodas un neuzšauj atpakaļ, jo īsti adekvāts neizskatījas.

garā pilsētā un es vienā galā, bet pilnīgi visi draugi un draudzenes - otrā.

Hmm. Līvāni?

Reiz bija saulaina diena, es ar kājām devos uz darbu un man pretī nāk vecākos gados vīrietis...un kad gandrīz pagājis garām, paskaļi saka: Negribi, es Tev izlaizīšu? :D

es tā rēcu :D ideāls rīta iesākums :D

Tik traks man nekas nav bijis,bet pagaišgad vasarā mēs ar mammu dien dienā medzām braukt uz jūru staigāties.Tajā vakarā bija vēss un ik pa laikam lietus smidzināja.Tad nu ejam,un es redzu,ka mežā skraida kaut kāds vīrietis,nu labi,domāju moš kāds skrējējs izvēlas grūtāku distanci.Labi,ejam tālāk,skatos uz izskalota koka sēž vīrietis pilnībā pliks,skatās uz mums un rausta savu desu,mēs paejam garām,šis ieiet mežā un tad visu laiku slēpās kāpās un skatījās uz mums,un visu to lielo gabalu skrēja pakaļ.Es jau paņēmu mietu,nu katram gadījumam :D bet kad aizgājām atpakaļ,tad viņš pievērsās citām meitenēm un tām sekoja.Mēs bijām Vecāķu-Mangaļsalas pusē.