Ideāla cope

Esmu makšķerējusi ar brāli un tēti, domājams, ka uzkritu viņiem uz nerviem, jo visu laiku prasīju, lai uzliek tārpu uz āķa :D Man patīk tā foršā sajūta, kad kaut kas pieķeras un velc ārā :D Laikam arī tritonu esmu noķērusi, sapiņķerējusies žilkā un āķis apģērbā ieķēries :D

Hayden - Es bērnībā arī visu laiku prasīju, lai man uzliek tārpu uz āķa. Jo man nepatika, ka viņš dzīvs jādur virsū. Bet tad daudzus gadus bija pauze no makšķerēšanas. Pirms pāris gadiem aizbraucām ar brāli makšķerēt un es tā pie sevis domāju - pag, man bija bail likt tārpu uz āķa vai nē?, neatceros. BEigās nevarēju atcerēties un uzliku vien pati. Brālis pēc tam, protams, smējās un atklāja, par manām kādreizējām bailēm. :D
Nu vairs nevaru izlocīties, jāliek pašai gribot negribot, ja jau reiz vienreiz esmu uzlikusi. Protams, atceroties, ka kādreiz man tas nepatika ir daudz grūtāk to tārpu uzlikt nekā tad, kad biju aizmirsusi :D

Man bail nav likt, bet nepatīk :D Vēl brālis teica, ka labi nemāku uzlikt, jo āķis rēgojas :D Tagad jau ilgi neesmu bijusi makšķerēt, bet pavasarī tētis ar brāli kā nēģeri staigā, sejas iesauļotas un tad vienmēr par mani smejas, ka nav jāiet uz solāriju kā man. Bērnībā brālis bija saķēris lielos sienāžos, lai makšķerētu sapalus un man bija bail no tiem sienāžiem, brālis man uzmeta dadzi, kurš pieķērās pie apģērba un nenormāli sāku psihot un raudāt, jo domāju, ka tas ir tas milzīīgais sienāzis :D

Šad un tad braucu, draugs pat ir nopircis man savu makšķeri un to štruntu, kas pīkst, kad pieķeras, lai nav vislaik rokās jātur. Ja ķeras, tad patīk, tāds labs relax. Parasti braucam karpās -uz maksas dīķiem.

Es laikam esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam riebjas makšķerēšana. Gan tā pamatdoma, gan process. Man liekas ārkārtīgi pretīgi, kad tā zivtiņa tur mokās.. brr, un vēl tas skats, kā viņa kustina žaunas un cenšas elpot, ja tiek vienkārši nomesta zemē, lai nosprāgst.

Man patīk! :)

QB, ja es nebūtu precējusies, es tevi precētu :D

Es esmu kaut kur pa vidu - par mašīnām saprotu drusku vairāk nekā vidusmēra skuķis, bet neesmu profiņš. Šo to māku arī pati izdarīt. Šovasar mums ar vīru projektā pārkrāsot lietos diskus, tā kā varēšu atkal ķerties pie "mīļā" smilšpapīra un pucēt, pucēt, pucēt līdz apnikumam... šajā jomā man jau ir pieredze :D

P.S. Kāda neizīrē garāžu Rīgā, vēlams Mežciemā vai tuvumā?

Draugam patīk vasarās makšķerēt.
Vienu reizi viņš mani pierunāja braukt līdzi. Sastāstīja, cik forši utt. Reāli, tā ir bijusi laikam vienīga reize manā dzīvē, kad man likās, es nomiršu no garlaicības. Man bija vārdiem neaprakstāmi, cik garlaicīgi. Skatīties kā krāsa žūst būtu bijis interesantāk. Plus vēl odi nenormāli sakoda.
Tā bija mana pirmā un pēdējā reize. Pateicu skaidri un atklāti, ka turpmāk, lai brauc viens vai kopā ar saviem čomiem, bet es tā mocīties vairs netaisos.