Ar sapņiem ir tā, ka gribi tici, negribi netici. Es ticu. Mani sapņi ir tik fantastiski, ka gribot negribot ir jāsāk domāt, ka tur kaut kas ir...
Man ar sapņiem ir tā, ka tie ir vairāku veidu. Uzreiz pamostoties zinu, kurš veids tas bija un atkarībā no tā vai nu mēģinu izdomāt, ko tas man grib pateikt vai nelikos ne zinis. Ir tādi, kas par kaut ko brīdina, ir tādi, kas tikai atspoguļo dienas notikumus, ir arī tādi fantastiskie, kas ir ļooooti interesanti, bet neko nenozīmē un nav arī saistīti ar dienas notikumiem. Esmu arī sapnī nosapņojusi praktiskas lietas, kas bija kā atbilde uz kādu svarīgu jautājumu.
Ir daži simboli, ko laik pa laikam sapņos redzu un tikai ar laiku esmu sapratusi, ko man tie cenšas pastāstīt. Piemēram, ja ilgu laiku sapnī rādās trakojoša jūra ar cunami tipa viļņiem, kas mani slīcina, tad man draud smagas dzīves kļūdas pieļaušana. Kā es to uzzināju? Izlasīju sapņu grāmatā un, atskatoties pagātnē, kad es par šo nozīmi nezināju, secināju ka tieši tā arī ir, tikai tad es neko nemainīju un kļūdas pieļāvu, pēc kā arī jūras sapņu periodi parasti uz laiku beidzās. Tagad ir tā, ka, ja arvien biežāk redzu trakojošu jūru, uzreiz domāju, ko es taisos darīt nepareizi un parasti arī, pamainot plānus, vēl parādās sapnis ar rāmu un mierīgu jūru un tad jūras sapņi vairs nerādās. Līdz nākamajai kļūdai :D
Kā jau teicu - ir kas netic, ir, kas tic... :)