_mia, es arī esmu šādi jutusies. Man gan netika prasīta otra iespēja, bet arīman bija ideālais vīrieties, kurš nekad nekrāda, bija IDEĀLS, bet tā riebekle izrādījos es. Princese, kurai viss bija slikti. Kopā bijām pusotru gadu, lī beidzo tviņš gribēja šķirties. Kad izšķīrāmies, jutos briesmīgi, neviens puisis nespēja man likt justies kā viņš, ikvienu es salīzināju ar viņu, visur mans lieliskais pirmais bija labāks par esošo. Es zināu, ja viņš man piedāvātu otru iespēju- piekristu nekavējoties. Tomēr laiks gāja un es sapratu, ka veco dzirksteli atpakaļ nedabūt. Uzsāku jaunas attiecības (jāatzīst, joprojām domājot par misteru lielisko) bet ejot laikam, iemīlēju arīviņu. Varbū manu tagadējo vīrieti esi mīlu citādāk kā pirmo, to es mīlēju tā galvu reibinošāk un neprātīgāk, bet tas nenozīmē, ka mans tagadējais man nenozīmē visu. Sapratu, ka jāpalaiž vaļā, viņš manā dzīvē bija ar mērķi kaut ko mainī izmainī, kļūt viedākai, un censties atgūt pagātni ir bezjēdzīgi. Nekas tāpat nebūtu kā agrāk.
Tavā gadījumā es nedotu no tāda viedokļa, ka ir ticies ar citām. Man krāpšana ir nepiedodama, nav variantu, adios amigos. Pat nepieļāutu iespēju viņam komunicēt ar mani. Katrā ziņā, mia, lai tev izdodas, bet es ticu, ka vari atrast arī labāku, atļāuj sadzīt rētām, atļauj apiet laikam un padomā, vai pēc laba laika tu joprojām viņu gribēsi un vai jūtas būs tās pašas!