kad domāt par bērniem?

Nevajag daudz vilcināties. Ar mūsu neveselīgo, ķīmisko pārtiku nekas labāks ar gadiem klāt nenāks.
Dzīve protams izmainīsies, pirmais laiks ir grūtāks, bet pēc laika visu ko dari tagad varēsi darīt arī tad.
Vilcināties nevajag, zinu vairākus pārus kuri ar grūtībām tiek pie bērna.

Pirmo bērnu gribu līdz 25. Otru - nezinu vai gribu vispār :D Bet ja izdomātu, tad kaut kad līdz 30-32. Es nevarētu sevi iedomāties dzemdējot pirmo bērnu ap 30. Vīrietis kā tēvs ap to laiku, jā, bet es kā māte, nu nē. Bet tas varbūt tāpēc, ka man ģimenē visas dzemdē/dzemdēja ap 22/23, tāpēc man tas arī šķiet ok variants :)

Man ir 25 gadi un domas par bērniem nav nevienas, domāju, ka tas tikai tāpēc, ka pašai nesakārtota dzīve :) Dažu brīdi liekas, ka vsp nepienāks brīdi, kad sagribēsies bērnus.

tagad raugoties atpakaļ, vajadzēja 18-20 gados, bet ko nu vairs :)))

Savos 25 jūtos labi ar bēbīti. Bet gan jau tik pat labi justos arī agrāk vai vēlāk.

Visu laiku šķita, ka līdz 25 būtu labi pirmo bērniņu sagaidīt. Tad sapratu, ka manā gadījumā tā nesanāks, tāpēc pieliku vēl piecgadi klāt. :)

Smiekliigi, ka tik daudzaam ir svariigi buut "jaunaam" mammaam, jo ir tik briesmiigi buut "vecai" mammai. 16 gados 20 gadiigie liekas veci, 30 gadiigie-seni. Kad pashaam pienaak 20, tad 20 gadnieki vairs nav veci. Tad veci ir 30 gadnieki :) Pashaam pieaugot, tas jeedziens vecs/jauns mainaas. 16 gados tachu sevi uzskatiijaat par varen pieaugushaam, lai gan patiesiibaa tikai padumas punjkjutapas bijaat :)
Ir nevis veca/jauna mamma, bet kopta/nekopta un muusdieniiga/vecmodiiga :)
Jo beernam mamma tik un taa vienmeer liksies veca, pat tad, ja maate buus tikai 16 gadus vecaaka :)
Dziive raada, ka reti kurai 16-21 gadiigai izveidojas normaala dziive ar beernu. Tik agri beerns gandriiz vienmeer ir trauceeklis, ko kaadam nogruuzh skatiities vai seedina pie Tv/ datora, lai netraucee.

Apmēram 25-30.

Laukos apkārt pilns ar meitenēm, kas apbērnojušās pirms un ap 18 gadiem. Skatījos uz tādām ar riebumu un no augšas (arī to iemeslu dēļ, ka grūtniecības laikā dažas smēķēja, kā arī pēc dzemdībām ''patēvi'' tika mainīti viens pēc otra, katra nedēļas nogale tusiņos). Bet tagad tomēr uz viņām jau skatos savādāk, lai vai kā, bet tomēr tiem bērniem būs jaunas mammas un viņas tos bērnus mīl vairāk par visu pasaulē. Un mana neracionālā puse arī jau grib bērnu, bet zinu, ka tas vēl ilgi nebūs iespējams.

Nu īsti jau tas ir kā kuram, citiem liekas normāli 18 gados, citam 25 :D
Man personīgi liekas, ka pēc 25 piemērots vecums.
Bet pašai gribētos kādos 28-29, jo no sākuma jāsakārto dzīve, karjera, lai mazajam arī labi :)

Man bērniņu ļoti sāka gribēties 19 gados, gribās joprojām.
Bet ,manuprāt, optimālākais vecums bērnam ir 25-30 :) Kad skola pabeigta un finanses arī atļauj.

Mēs ar draugu esam nolēmuši, ka 1. bērnu plānosim 25-27 gadu vecumā - tas liekas tāds optimālais vecums

Dziive raada, ka reti kurai 16-21 gadiigai izveidojas normaala dziive ar beernu. Tik agri beerns gandriiz vienmeer ir trauceeklis, ko kaadam nogruuzh skatiities vai seedina pie Tv/ datora, lai netraucee.

Ja bērns piedzimst 21 gada vecumā,tad tas ir traucēklis un tiek kaut kur nogrūsts ?????????? Koooooo?
Protams,ir tādi gadijumi, bet citas sievietes ap 21 jau ir precētas un laimīgā ģimenē audzina bērniņu, un MĪL SAVU BĒRNU, kaut arī pašai ir 21 un pēc dažu labu domām 21 gada vecumā sieviete pilnīgi neko no dzīves nesajēdz. Stulbums kaut kāds.
Vajadzētu sākt vēēēl mazāk apmeklēt cosmo, te reizēm tāds sviests tiek malts, jeee jo jee

Atvainojos! Sacepos :D

Paliku stāvoklī, kad bija 21. Plānoju ap 25. Grūti teikt, vai biju gatava, bet ne mirkli neko neesmu nožēlojusi. Jūtos ļoti labi, esot jaunai mammai un par dzīves izpratni arī nesūdzos. :)

Prieks sievietes 25-35, prieks viriesa 30-40. Tas prieks manis butu normals vecums, velak par siem gadiem bernus vairs nevajadzetu planot, bet, protams, dzive jau viss ir savadak. Pati varu atlauties bernu, it ka visi apstakli ir labveligi, tik gribas pirms tam vel so to nokartot, izbaudit karstus vasaras vakarus pie vina glazes, pirkt drebes, kas patik, nevis meklet to kas beidzot deretu... Ai, nu miljons atrunu man ir, bet ta vispar bernu es gribetu.

Man tiesi liekas, ka meitenes audzinot, vinas vajag lutinat. Lai zin, ko grib, un ka to panakt. No malas esmu noverojusi, ka tas lutinatas vienmer tiek pie forsiem un gadigiem dzekiem, jo nebaidas prasit to, ko velas, bet, tas, kuras stingri audzinatas, parasti samierinas ar tadu veci, kads ir. Tads ir mans noverojums.:)

pirkt drebes, kas patik, nevis meklet to kas beidzot deretu..

šis jau nu no pašas, ne bērna esamības vai neesamības atkarīgs (izņemot tos 9 mēnešus, kad svara pieaugums un lielās drēbes ir neizbēgamas)

Stingri audzināt un lutināt reizē arī var :D

Modo - es par tiem menesiem ari runaju. :)