Savā darbavietā strādāju mazliet vairāk kā pusgadu, sākumā biju tā nokrauta ar darbiem un jaunā apgūšanu, ka kolēģēm vispār nepievērsu uzmanību. Sapratu kādas viņas ir un uz darbu nemaz iet negribas vairāk.
Kolektīvs neliels (8 bābietes, visas virs 30 g. ), ciematā visas visām zināmas , es tik tāda bik no malas un jaunāka. Stāsts par veco labo nolikšanu aiz muguras. Katra katru aprunā par pavisam bezjēdzīgām lietām un otra preteklība, ka acīs metās par bezmazvai labāko draudzeni.
Tagad viena meitene 3 mēn. nostrādājusi, iet prom, jo bērnu tomēr nav kur atstāt, visas aiz muguras tagad viņu par zosi saukā, izdomā viskko par viņu un apspriež tos izdomājumus. Un protams vēl daudz daudz stāstiņi, kas reāli rauj uz dusmu.
Es vispār neiesaistos viņu sarunās, tad drošvien par to aiz muguras mani ar apliek, ka nerunāju vai kko tādu. Man paši par sevi nepatīk cilvēki, kuri aiz muguras nezin kā aprunāt, bet aci pret aci ir tik jauki viens pret otru. Un tādas 8 gab vienuviet ir tik neizturamas :O Un jautājums- visur tā ir ?
68
