Kāzas bija nesen septembrī.
Vedēji mums bija brālis ar sievu.
Viņiem bija uzdevums izpirkums, un izklaides līdz viesu namam, mičošana, pirmais tosts pie galda. Bija padomājuši par gulētiešanas rituālu un arī celšanu.
Sākumā mums pajautāja, ko mēs noteikti negribētu. Tad pateicām, ka paļaujamies uz viņiem, ka vēlamies, lai ir pārsteigums. Bet bija, ko viņi saskaņoja ar mums.
Pateicām, ka dzejoļus skaitīt nevajag.
Pēc zagsa, bija gājiens uz pirmā tilta, uz kura mums iedeva rožu vainadziņu katram, pie kura bija piesieta kartiņa, kuru mēs aizpildījām un tad iemetām ūdenī.
Tad nākamais tilts, kur mani pārnesa. Un foto tieši tāds pats un tajā pašā vieta, kas maniem vecākiem precoties. Jo precējāmies tajā paša pilsētā, kur mani vecāki, un lai cik dīvaini nebūtu nejauši sanāca, ka arī datums gandrīz tas pats.
Nākamais bija skaistā vietā uzklāts galds, kur bija pirmais tosts ar visiem uz uzkodas. Visiem tika izdalītas kāzu avīzes, un kāzu norises plāns. Abus gatavoja abus vedēji. Un avīze bija riktīga smieklīga, mēs abi lasījām un smējāmies.
Tad foto sesija divatā.
Tad nāca pārsteigums brauciens ar zirga pajūgu divatā, pat bez fotogrāfes un vedējiem. Tas bija tiešam bija to vērts, ka varējām pabūt divatā to pusstundu, un apjaust, kas ir noticis.
Tad viesi brauca uz viesu namu.
Mēs ar vedējiem uz smilšu alām, kur bija forša programma.
Viesu namā bija arī trīs vārti. Pie galda bija smuks tests no vedējiem.
Mičošana- man nebija aubes, bija vienkārši lentas ar vārdu sieva un vīrs. Un micošanu nevēlējamies tādu emocionālu, kad visi raud. Mums sanāc ar humoru un mīļa.
Kad skatos bildes, tad redzu, gan mēs, gan visi pārējie smejas no sirds.
Un kāzas izdevās par visiem 100% un liels paldies vedējiem!!!