kā ?

jā tas ir sāpīgi..... īpaši ja tas dzīvnieciņš ir kā teikt kā labākais draugs...
Jāpieņem tas, tā dzīvē notiek.
man kad nomira dzīvnieciņš, man tas bija liels trieciens, jo tas bija negaidīti... bet tu to apzinies un mazdrusku vieglāk to uztvert nevis kā man kad bija 14.
Vienmēr jau var pēc tam paņemt kādu citu ko mīlēt.........

jā, var paņemt, bet puisis negrib vairs ņemt :(

nu es domāju, ka kaut ko varat sarunāt... es vismaz pastāvētu uz to

Man bija suns, kurš, ja tā varētu teikt-uzauga kopā ar mani. Palika viņam slikti pēkšņi,tiešām pēkšņi.Nācās viņu iemidzināt, jo viņš ļoti mocījās. Pašsaprotami,ka visi mēs ,es un mana ģimene, ļoti pārdzīvojām par to.
Kad viņš nomira, tā bija pirmā reize,kad redzēju kā mans vectēvs raud. Šis suns bija tiešām īpašs un vēl tagad, atceroties viņu, man sariešanas asaras acīs. Pirmo gadu vispār nevarēju pat par viņu runāt, jo uzreiz sāku raudāt. Tās sāpes vārdos izteikt nevar.
Protams,ka tas ir šausmīgi un Tev nepalīdzēs tie teksti ar ''visam pienāk savs laiks" un t.t. Nezinu, ko pat Tev ieteikt..galvenais turies, lai gan pati zinu cik tas ir smagi.
Un par to mājdzīvnieka paņemšanu pēc tam- tas ir ļoti individuāli. Kad mans suns nomira, tad es pat nespēju iedomāties par to,ka varētu ņemt uzreiz vēl vienu. Pēc aptuveni pusgada man uzdāvināja citu suni..protams,ka viņš man ir mīļš, bet tāpat to nevar salīdzināt ar manu iepriekšējo suni. Es vienkārši nebiju gatava vēl citam mājdzīvniekam. Citam atkal jauna mājdzīvnieka paņemšana kādā mērā palīdz par to nedomāt un aizskalot prom bēdas.
Turies!

jā, var paņemt, bet puisis negrib vairs ņemt

Katram vajag atšķirīgu laiku sērām. Ļauj lai draugs izsēro, pārdzīvo. Mans draugs kādus 2 gadus nevēlējās citu kaķi, bet vēl pēc gada, viņam doma, ka varētu būt kaķis, jau šķita pieņemama. Tagad mums mājās ir kaķis un draugs nenožēlo, ka mums viņš ir.

replay Pilnīgi asaras acīs saskrēja lasot...

Manam kaķim bija 17 gadi, kad viņš nomira. Pēdējās 2 nedēļas bija murgs, jo ne viņa ēda, ne bija spēka pat dīvānā iekāpt. Kad vienu reizi pārradāmies ar ģimeni mājās no iepirkšanos, viņa jau vairs nebija... Saprotu to sajūtu, es arī vēl neesmu gatava jaunam mājdzīvniekam, jo neviens nespēs aizstāt viņu, jo visu bērnību ar viņu pavadīju... Neko tur nevar palīdzēt, tam ir jāizsāp. Kad būsiet abi gatavi jaunam dzīvnieciņam, tad arī ņemiet. Turies!

Tā kā augot man bija daudz zvēriņi, tad sākumā sāpes plosīja mani, nesapratu, kapēc tā notiek. Ar laiku sāpes palika mazākas.
Iepriekšējā ziemā bija ļoti smags zaudējums man, zaudēju savu mīļo suni, kas man kā otra mamma bija, ikreiz,kad salūzu un seju saķērusi uz grīdas raudāju, viņa klusiņām ielavijās un sāka mierināt, tiešām, peldēt iemācīja man, tikai skatoties kā viņa peld sapratu kā jāpeld (pirms tam veltīgi cilvēki centās man iemācīt to), to gan vēl jūtu, iedomājoties sirds sažņaudzas un asaras laužas caur acīm.
Vēl kas - nekad neesmu metusies midzināt pēc tā, ka kāds pasaka, ka tā vajag. Tagad arī suns saslima smagi, joprojām nav pilnīgi atkopies, bet uzlabojumus es redzu milzīgus. Ja daktere paziņoja, ka suns invalīds, nekad vairs nekustēsies, tik galvu grozīs, cita sieviete, ka smirdot pēc nāves un arī nekustēs, ļoti labs neirologs teica, ka neesot vērs, ka esot audzēji, lai midzinu, - tagad mana mīlule spirinas un ceļas jau kājās, visur cenšas sekot, apetīte laba, actiņas spīd ikreiz mani ieraugot. Priecājos, ka izturējām abas to pirmo, grūtāko periodu.
Kā pārdzīvot to, ka saprot, ka var vairs nebūt? Mīlēt to zvēriņu vēl stiprāk, izstāstīt visu, kas uz sirds, vienalga pat, ja šķiet, ka nesaprot tevi, gan jau sajutīs tevi. Samīļo, sabučo, un esi stipra blakus. Kad paliks slikti, tad nebļauj, nerausties uz visām pusēm, lieks stress jums abiem. Ja zini, ka aizies, tad esi tam gatava.

Es Tevi ļoti labi saprotu, man bija runčuks mājās 17gadus, man viņu uzdāvināja, kad man bija 3 gadi, uzaugām kopā, viņš pat gāja nokārtoties uz bērna podiņa, kopā daudz pārdzīvojām, un tad man pēc smagas slimības bija pašai jāpieņem lēmums aizvest un manu miļumu iemidzināt un vēl bija jāiet pakaļ, sajūtas briesmīgas pat pēc vairāk kā gada skumstu. Jūtu Tev tiešām līdz.

Arī man reiz bija kollija meitene. Vienmēr mani pieskatīja,kad biju pavisam maza, visur gāja līdzi - vienu neatstāja.. Un tā kopā bijām 14 gadus.. Pienāca diena,kad viņa sāka žēlabi smilkstēt, jo nespēja vairs piecelties. Mūs(bērnus) ieslēdza istabā, kamēr mamma ar tēti izsauca vetārstus un ārsta slēdziens, protams, bija par labu iemidzināšanai. Ko vairs mocīt dzīvnieku? Kā mums bija teikts - viņu aizveda uz "slimnīcu". Tomēr jutu,ka kaut kas nav kārtībā. Tām dēļ mammai vaicāju - kas noticis? Un kas viņa būs mājās? Un mammai paspruka - B. neatnāks,meitiņ.
Es burtiski sastingu, pat uz sekundi nesapratu,kas noticis.. Un izplūdu asarās...
Arī mani vecāki (jo īpaši tētis) bija pret jaunu suni. Diemžēl ārsts neļāvās iedot špricīti un iedeva to tēvam. Sune smilkstēja un skatījās tieši viņam acīs. Kā tev teica - viņš pilnīgi juta,ka viņa lūdz,lai to nedara, bet.. cik gan ilgi viņa mocīsies. Un tā viņa nomira viņam uz rokām...
Ir pagājuši 10 gadi, bet joprojām kādam stāstot (un šobrīd rakstot) to, pār vaigu rit rūgtas asaras.
Un arī es esmu nonākusi tādā pašā situācijā kā autore. Pēc trim mēnešiem mūsu dzīvē parādījās tieši tāda pati (1:1) kollija kucīte, kas remdēja sāpes un pamazām gaisa mūsu rūgtumu, zaudējumu.. Taču šobrīd viņai jau rit 11 gads. Un ar katru brīdi,kad iedomājos par viņas vecumu un ,nu, jau slimajām kājās, izplūstu asarās.. ;( Pat šobrīd ir kamols kaklā..
Tāpēc autorei varu vien teikt - kad diena tā reiz pienāks, izraudies, sēro, pārdzīvo, bet neliedz ielaist citu, jaunu mājdzīvnieku. Tas patiesi daudz ātrāk dziedē rētas! ;(

paldies jums meitenes, es jau mēģinu sevi saturēt rokās.. pats stulbākais ir tas, ka labāk nepaliek, lai arī kas tik nebūtu izmēģināts, un es nevaru noskatīties, kā mocas.. tāpēc būs jāiemidzina.. tas būs drausmīgi :(

brunettte9 , jūtu arī tev līdzi, vēl vairāk asaras sariesās acīs lasot.. :(

nu jā.. te vārdi nepalīdz, te palīdz laiks!
man ir interesanta pieredze ar šo visu.. bija viens runcis, kas pat īsti neskaitījās mūsu un ar to vien jau bija svarīgs, jo īpašs nebija vienai, bet divām ģimenēm. un bija viens kaķēns, kurš tika uzņemts negaidīti - atrasts uz ielas.. ar to kaķēnu bija tā, ka nāca vēlāk , bet pieķēros stiprāk, mazais bija tiešām tik ļoti maziņš un it kā atblusojām un visu ko izdarījām, bet tomēr viņam kaut kas nebija un vienu dienu arī visa tā dīvainā uzvedība sākās, neēda, nedzēra, dīvaini izkārnījumi un sāka arī bļaut.. zvanījām vetam, izrakstīja kaut ko, biju maza, bet sapratu, ka tur īsti to diagnozi nenoteica, un vienā dienā mazais ķipars nomira man rokās. nezinu, kāpēc, bet es jutu, ka tā būs! tajā dienā es patiešām jutu, ka viņam beigas klāt, jo kļuva ļengans ap pusdienlaiku un bija nemiers , visu laiku pārbaudīju vai elpo, paijāju, mīļoju, bet dzīvībiņa pārtrūka. Pārdzīvot? nu to ir grūti izdarīt, man pirmo dienu sirds kāpa pa mutu laukā, otro arī, asaras daudz un dikti, tur neko nevari padarīt, suņi un dzīvnieki ir tie, kam visvairāk pieķeramies mēs un kuri pieķeras mums.
runcis arī nesen nomira, audzējs viņam bija, bet, lai arī šis ilgāk bija ģimenē, par viņu man tas pārdzivojums bija salīzinoši mazāks, nesaprotu, kāpēc... bet skumji bija! tomēr pietrūkst kaut kas, ko tas dzīvnieciņš dara, kaut kādas viņa ierastas lietas, ka viņš kaut kur skrāpējas vai vēl kaut ko dara.. ar dzīvnieciņiem tā lieta ir smaga,bet domāju, ka tāpēc vien nebūs tas šķērslis paņemt kādu citu radībiņu pie sevis, jo ir jāpaiet vienkārši nelielam laika sprīdim, līdz aprodi ar to domu, ka vairs nav, bet rūgtums jau nekad neizzudīs tāpat kā atmiņas. es patiešām nestādos priekšā, kā jūtas cilvēki, kuri ar kādu no mīļajiem dzīvniekiem ir pavadījuši praktiski visu laiku no bērna kājas, ir tādi, kas izgājuši vienu vecumu (1 gads cilvēkam un 1 gads dzīvniekam) , tas ir nesalīdzināmi smagāk..
autorei - turies! ir grūti pateikt ko tādu, kas mierinātu.. vēl grūtāk tev ir sevi noskaņot uz ko tādu, bet paijā savu dzīvnieciņu un padari šīs dienas viņam vislaimīgākās, dāvājot savu mīlestību :)

Mūsu 10 gadīgai kaķenei pirms Ziemassvētkiem kāds salauza žokli. Tas bija māsas kaķis un man nekad īpaši kaķi nav patikuši, bet tagad tā pārdzīvoju, cik cilvēki ir šausmīgi radijumi ;(

Mans milais sunuks vel bija jauns prieks vina sugas suniem,vinam bija 8 gadi un peksni viena diena palika nekads,aizvedam pie daktera un jaa veezis... Vareja taisit operaciju,bet nebija nekdas garantijas..iemidzinajam,lai nemocas...bija loti gruti,raudaju un raudu joprojam,lidz ko atceros.. Paris dienas velak panemam jaunu,taadu pashu sunuku un visiem vieglak bija tikt paari ! Tas laikam ir labakais variants,lai butu vieglak:)