pati kādu laiciņu pastrādāju par auklīti ar divām mazām princesēm (2,5-3,5 g.v.)
tas nebija īsti oficiāls darbs, tāpēc līguma kā tāda nebija, bija tīri vienošanās par samaksu, man nebija stundas, bet dienas likme, kurai pēc idejas jābūt svārstīgai, jo katru dienu nav vienāds nostrādāto stundu skaits, bet mēs palikām pie vienas samaksas, jo bija dienas, kad vecāki mājās bija ātrāk kā vajadzēja, bet tai pašā laikā bija arī dienas, kad ļoti kavējās, tad nu vidēji velkot tāpat viss sanāca diezgan ok.. mēs vienojāmies par samaksu ik pa 2 nedēļām, bet principā meiteņu mamma (mans darba devējs) bija tiešām super cilvēks un varējām visu vienmēr sarunāt.. nekādus dokus un vēl sazin ko neprasīja, šī bija superīga pieredze ar bērniem, kaut arī pēc profesijas netaisos par aukli kļūt, man patika un šai laika posmā daudz ko noderīgu sapratu :) cik nu pastrādāju , es tomer nesaprotu vienu, kāpēc citas māmiņas tik ļoti sliecas uz kaut kādām nenormālajām izglītībām un šausmīgi stingrām valodu zināšanām? visam jābūt līmenī, bet sazin kādas augstākās prasīt, zinot, ka samaksa vispār šāda veida profesijām nav no lielākajām.. OK, man paveicās, jo man vispār nav bijis iepriekš nekāds lielais sakars ar to un tomēr no manis prasīja to, ko vienkārši vajadzēja, bet es to visu pratu bez tām izglītībām un tāpat, arī tās neko negarantē, jo auklei pirmajā brīdī ar mazajiem vai nu nostrādā, vai arī nē un tas vairs nav no izglītības, cik no cilvēka atkarīgs.