Ak, jēziņ, labāk nebūtu šorīt pamodusies.
Vakarnakt ilgi nevarēju aizmigt, šorīt, protams, grūti bija piecelties no rīta. Pamodos tādā pusmiegā, nodomāju, ka kamēr mana mazā čikita vēl guļ, es droši varu pasnaust, bet pēc 15 min izrādījās, ka viņa nemaz negulēja. Jau laidos snaudā, kad dzirdēju tādu klusu BAMS un tad steidzīgus divu mazu kāju dipošus solīšus, no kuru steidzīguma sapratu, ka ir kaut kādi podi nogāzti. Ieeju istabā, bet tu vienkārši vājprāts - izēdusi pus cepumu (piparkūku) paciņu, kas stāvēja aizslēpta aiz aizkariem, atlikušo ieberzusi dīvānā un izmētājusi pa grīdu, gribējusi padzerties no mana drauga vakardienas aizmirstās kolas glāzes (tas viņai vispār ir dzīves mērķis beidzot to dabūt rokās, jo es, protams, kolu viņai nedodu), protams, uz galda nav varējusi īsti aizsniegt, sīkais špicbuks, izdomājusi, ka var uz manām grāmatām pakāpties (tās viņai pieejamā vietā, jo viņu pārsvarā neinteresē). Smuki salikusi vienu uz otras, mazais ģēnijs pakāpies, nav varējis noturēt rokās lielo kolas glāzi un visu tās saturu izlējusi sev uz galvas un uz manām grāmatām un tas arī bija tas klusais BAMS, ko dzirdēju - kā kolas glāze piezemējās uz manas mammas dāvinātās grāmatas par sargeņģeļiem. Tad, protams, slapja un lipīga iekāpusi gultā un izvārtījusies vakardien nomainītajā gultasveļā.
Tikko tikai visu beidzu tīrīt.
Man ir trīs mācības/uzdevumi pēc šī visa:
1. salamāt draugu un ik vakaru pārbaudīt, vai viņš sīkās istabā uz galda nav atstājis kaut ko izlīstošu;
2. izdomāt labāku slēptuvi cepumiem;
3. sākt likt modinātāju uz 8iem rītā katru rītu pašdisciplīnai un drošībai.
Ceru, ka jums diena iesākusies ar mazākām ķēpām. ;)
3675
