Brīžiem liekas, ka man tāda greizsirdības gēna vispār nav. Ja kāda sāk izrādīt pastiprinātu interesi man manu vīrieti, manās acīs tas viņu padara vēl iekārojamāku. Tāpat arī ar privātīpašnieciskumu. Mans vīrietis nav mana bankas karte, kuru es nedotu nevienam svešam, tas nav man dzimšanas dienas kūkas gabals, kuru vēlos egoistiski notiesāt nedaloties ne ar vienu. Tas ir cilvēks ar savām domām un jūtām. Bieži ejam pa ielu un abi divi iečekojam citus, pa laikam piebakstot viens otram pie sāna "vaau, tu redzēji?" :D
Nevienās attiecībās nekad neesmu rakusies caur skaipa vēstulēm, telefoniem vai personiskajām mantām. Un cik es zinu, arī man neviens tā nav darījis.
Ja vēlos kaut ko zināt, jautāju, un viņš labi zina, ka tā ir tīra ziņkāre, nevis greizsirdība. Ja esmu ko sagrēkojusi un jūtu, ka attiecības tas traucē, izvērtējot situāciju, speru ārā.
Piemērs no pagājušās nakts. Bijām ar puisi lielā privātajā ballītē, kur dzērieni un sarunas lija aumaļām. Kaut kur pazaudējām viens otru uz stundām 2-3. Atradāmies un vinš man prasa "kā gāja, kur biji, ko darīji?" un es sadzērusies stāstu - ar meiteni pabučojos. Un ko viņš? Smejas un jautā, kā bija. Un manuprāt, tā ir ļoti veselīga attieksme. :)
344
