Kad beidzas attiecības...

Esmu diezgan galvu lauzošā situācijā nokļuvusi, kurā no vienas puses cilvēks šķiet mīļš un tuvs, bet no otras es jūtu, ka man dara pāri, nedaudz kāpj uz galvas... Tāpēc esmu tādās pārdomās. It kā gribētos izbeigt šo agoniju (jo man tas tiešām ir sāpīgs notikums), bet - kā? Pateikt: "Es ar tevi vairs nedraudzējos." šķiet, ir kaut kāds no smilšu kastes diskusijām paķerts veids kā iet katrai savu ceļu. Gaidīt, kamēr tas nomirst dabīgā nāvē, kā visas citas "draudzības", arī man negribās, nav patīkami. Kā?

Kādreiz sensenajos skolas laikos visas draudzības beidzās ar kārtīgiem kašķiem, bet tagad jau normālākā vecumā vienkārši kontaktēšanās kļūst retākas, jo paliek maz kopīga, nav vairs tās īstās draudzības sajūtas, un tad jau draudzība "nomirst" dabīgā nāvē.
Jāatzīst gan, ka pēdējo gadu laikā esmu šādi "zaudējusi" tikai vienu draudzeni (pārējais draugu loks jau labi stabils pēdējos gandrīz 10 gadus) - pieaugot un mainoties, uzskati kļuva tik atšķirīgi, ka kļuva jau par grūtu kontaktēties.

Man ir viena draudzene, kura uzpeld tikai tad, kad viņai kaut kas no manis ir nepieciešams. Var teikt, ka šī draudzība nomira dabīgā nāvē.

Ir, tā tagad izskatās ka mūsu draudzība nomira lēnā un mokošā nave.. Lai arī draudžējamie teju jau 15 gadus, bet nu kaut kas ir noticis tā, ka nav vairs neka. Vienmēr man visur viņa bija jaaicina, jo viņa man pirmā nekad neuzraksta un paris dienas atpakaļ nesapratu kas notiek uzrkastīju viņai a viņai pilnīgs ignors pret mani.
Lai gan jau labu laiku man piezagās doma ka mūsu draudzībai jēgu vairs nav...

manā pieredzē - tas notiek dabīgi. bet nu nav bijuši arī kaut kādi aizvainojumi vai kas, vnk mainās laiki, apstākļi utml.
vispār jau labs jautājums, es pieņemu, ka vnk pateiktu, ka "tas vairs neiet krastā".

Varbūt it vērts darīt zināmu savu diskomfortu, kurš, cik saprotu, nav visaptverošs (par to man signalizē vārdiņš nedaudz). Protams, to vērts darīt vien tādā gadījumā, ja jūti un zini, ka viss vēl ir vēršams par labu.

Attiecību izbeigšanai, domāju, nekādas mākslotās frāzes izgudrot nav nepieciešams. Vari pateikt, ka uzskati par labāku draudzību palaist vaļā, kamēr tā vēl nav degradēta līdz nepatīkamības pakāpei. Un to, ka no šīm attiecībām gūsti vairāk sāpju, nekā prieka.

Vai jums ir skumji, kad kāda draudzība izplēn?

Man, principā, parasti nekad nav skumji, un, atskaitot šo, ir vēl viens gadījums, kad pazaudēju (uz 2 gadiem gan, jo ļoti centos tās attiecības atjaunot) sev tuvu draudzeni savas vainas dēļ un jutos skumji tā dēļ. Tagad man jau ir teju depresija tā dēļ iestājusies, bet es diemžēl nespēju cilvēku izmainīt atpakaļ...

man ir bijis tā, ka nomirst dabīgā nāvē ,abpusēji..un viena draudzība beidzās ar kašķi un tādu, ka gads jau pagājis, bet mēs nesarunājamies vsp..kgan nav nekāds naids vairs bet nu tā kkā sanāca... iespējam, vnk sāc viņu pamazām ignorēt, izturies vēsāk, lai nav tā krasi viss un cauri..

pārsvarā nomira dabīgā nāvē, divas (vissāpīgākās) reizes esmu tikusi pasūtīta. pāris draudzības pārtraucu pati pēc tam kad sapratu, ka mani aprunā aiz muguras vai izmanto. kā pārtraucu? viena bija diezgan neveiksmīga izrunāšanās ar atklātām vēstulēm, un to draudzenes vēstuli uzskatīju par pietiekamu iemeslu, lai pārtrauktu ar viņu kontaktēties (viņa bija uzrakstījusi garu penteri ar domu ''esmu tāda, kāda esmu (pati sevi nosauca par maitu), un mainīties netaisos, ja tev nepatīk, neko darīt'', otru - vienkārši neatbildēju uz vēstuli draugos ar piedāvājumu satikties un viņa laikam pati saprata, kāpēc, un vairs neuzbāzās.

Vai jums ir skumji, kad kāda draudzība izplēn?

Šoreiz man nav kaut kā žēl, jo mums vairs nekas nebija kopīgs, un zinu ka viena draudzība aiziet vietā nāk cita :)

Es agrāk ļoti, ļoti pārdzīvoju visādu draudzību izjukšanas un pat vienkāršus strīdus, bet tagad sen nav nācies zaudēt attiecības ar cilvēkiem, kuri tiešām daudz nozīmē, tāpēc nav arī nācies pārdzīvot.

Hanna, es jau izteicu savu diskomfortu, sarunājām, ka viss būs labi, bet te cilvēks atgriežas Latvijā uz 3 nedēļām (dzīvo ārvalstīs), es tiešām ļoti gaidīju, bet nekā... Attiecībās m(jebkādās) es īstenībā esmu ļoti mierīga un daudz ko pieciešu, lai nerastos konflikti, bet ir jau lietas, ko nevar vienkārši pieciest...

Bet paldies par viedokli, ļoti labs veids kā to izteikt. :)

es tiešām ļoti gaidīju, bet nekā...

gaidīju pārmaiņas, arī savu attieksmi saregulēju

Man savulaik bija laba draudzene, kopā mācījāmies, izklaidējāmies, taču viņai uzradās draugs, kurš, kā lai saka, negatīvi viņu ietekmēja un vilka viņu uz leju. Es centos pavilkt viņu uz augšu, pat mācībās un palīdzēju visos kašķos, mierināju, bet jutu, ka pati sāku grimt līdzi. Sāku viņai to teikt, taču viņa apvainojās, uztvēra to kā milzu nodevību, un kopš tā laika mūsu attiecības beidzās. Viņa uz mani ilgi vēl dusmojās, kaut es nemaz nebiju domājusi draudzību tik asi izbeigt. Labprātāk ļautu tai nomirt dabīgā nāvē, bet tā, ja godīgi, bija pat labāk tā, kā notika. Man vienkārši apnika un nepatika, kāda esmu kopā ar viņu un to kompāniju, nepatika, ka katru reizi, kad viņš piezvana, viņa aizskrien un mani pamet jebkurā situācijā.

Vai jums ir skumji, kad kāda draudzība izplēn?

Nē, jo pati arī neredzu jēgu šādu it kā mākslīgu draudzību uzturēt. Man tādu nevajag. Pie tam es pati sapratu, ka bez šīs draudzības es jūtos daudz labāk, nekā ar. Tātad rīkojos pareizi.

Biju situacija, kad lai ari ka gribetu draudzeties ar vienu meiteni, nespeju pienemt dazas vinjas izdaribas. Acis es navreju pateikt to ko domaju, jo tas butu parak rupji, es vnk uzrakstiju vestuli. Jaa, tas izklausijas pec "mes vairs nevaram draudzeties, jo..." bet nu musu attiecibas jau bija so so, pilnas ar intrigam un ta.

Man ir svarigi pateikt to, ko par cilveku domaju, es nevaretu ta vienkarsi izgaist.

Esmu izbeigusi. Vienā gadījumā smagi sastrīdējāmies un par uzticību tur vairs nevarēja būt ne runas (izklausās pēc pāru attiecībām :D ) Bet nu priekš kam draudzeni, kurai neuzticies. Otrā gadījumā sapratu, ka cilvēks dziļi egoistisks, gadiem uzklausīju un atbalstīju, kad tas bija nepieciešams man, tiku noignorēta, nu neko- vnk nekontaktēju vairāk. Un tad vēl draudzenes, ar kurām dabiski lēnām zūd kontakts, bet nu tur es zinu, ka reizi gadā satikšos ar vislabākajām emocijām. Vnk dzīve tāda- daudz darba, prioritāte ģimenei utt.

Dzīvē ir bijušas visādi izbeigtas draudzības - gan ''es ar tevi vairs nedraudzējos", gan palēna distancēšanās, gan negaidīts uzmetiens. Pēdējā (un laikam arī sāpīgākā) bija tad, kad tuvākā draudzene pusgadu nevarēja izbrīvēt pusstundiņu, lai satiktos, un galu galā viss beidzās ar ''mums beidzās kopīgas intereses", kā arī "man nav laika domāt par tādiem cilvēkiem kā tu". Nepatīkami, sāpīgi.

Ko varu ieteikt? Distancēties no cilvēkiem, kuri nedara laimīgu. Varbūt skan pārlieku utopiski, bet ja jau izrunāšanās nav palīdzējusi, tad ko nu vairs?

Mans gadījums izklausās pēc šī:

gadiem uzklausīju un atbalstīju, kad tas bija nepieciešams man, tiku noignorēta

un šī:

tuvākā draudzene pusgadu nevarēja izbrīvēt pusstundiņu, lai satiktos, un galu galā viss beidzās ar ''mums beidzās kopīgas intereses", kā arī "man nav laika domāt par tādiem cilvēkiem kā tu".

apvienojuma.

Paldies, meitenes, laikam jums taisnība ir.

ja dzīvojat dažādās valstīs, pārtraukt draudzību vispār ir vieglāk par vieglu.