Vai mes esam godigas?:)

Nerea, kas? Melošana? Esmu runājusi ar vairākiem vīriešiem, ar kuriem nav seksuālu attiecību, par šo tēmu, un visi kā viens kaut negribīgi, bet atzina, ka tas būtu nekomfotabli viņiem. Pat tad, ja viņi racionāli apzinātos, ka tas ir ok, tomēr emocionāli justos nepatīkami tik un tā. Un kāpēc tad tas vajadzīgs?

enquire, un tavs komforts nav svarīgs? Tikai vīrieša komfortam ir nozīme? Iesaku piestrādāt pie savas pašcieņas.

Nekad netēloju, jo man tāds nekad nav bijis, tāpēc nezinu, kā tas izpaužas, kā jātēlo :D

Bet, pat ja zinātu, nedarītu to.

Vispār šis jautājums ļoti lieliski parāda vienu no cilvēku galvenajām problēmām.

Ja tev draugs uztaisītu briesmīgi negaršīgu maltīti, tu arī tēlotu, ka viss ir ideāli un neko baudāmāku tu nekad neesi mēģinājusi? Vienreiz, otrreiz, trešoreic. Un pēc tam brīnītos, kāpēc viņš tik pretīgi taisa ēst. Bet būtu jau par vēlu, jo viņš uzskatītu, ka viss ir kārtībā, jo TEV TAČU GARŠO!!! Un tu pati sev izdarītu lāča pakalpojumu!

Par seksu ir tā - ja kaut kas līdz galam nav paticis, es arī pēc tam to pasaku. Ne jau no sērijas "Kas tu galīgi saspiedies? Ko tu vispār iedomājies!?!?!?", bet gan "Viss bija forši, bet nākošreiz mēs TĀ vietā varētu pamēģināt kaut ko ŠITĀDU". Un man problēmas ar orgasmiem nav, jo čaļi lieliski zina, kas man patīk un kas man sagādā baudu. Bet, ja es sākumā būtu izlikusies, ka man baudu sagādā viss, ko viņš dara, tad tagad varētu sev kost pirkstos.

Nav runa par to, ka sevi necienu vai vainoju kādu tajā, ka man nekad nav līdz galam labi. Iespējams, tā ir kāda fizioloģiska īpatnība, kurai risinājumu neesmu atradusi, iespējams, psiholoģiski faktori, lai gan arī apšaubu, jo ne pirmo dienu uz šīs zemes virsas. Ar pašcieņu arī viss kārtībā.

Šī ir absolūti citāda situācija, salīdzinot ar tām, kurām orgasms mēdz negadīties nevis nav nekad. Tāpēc to nevar salīdzināt ar maltīti vai jebko citu. Turklāt tas nebūt nenozīmē, ka fiziskas attiecības neizbaudu vai vainoju kādu. Te bija jautājums par atklātību nevis attieksmi pret orgasma esamību vai neesamību :)

Hmm, likāt aizdomāties. Man ir labi, bet nezinu, vienkārši nav līdz galam un viss. Bet visskumjāk man ir par to, ka draugs pārdzīvo. Es cenšos viņam stāstīt, ka nu nav tā viņa vaina, bet viņš tik un tā skumst. Jo viņš tik ļoti pūlās... Par to vislielākā bēda... Bet, nē, nedomāju, ka jel kādreiz tēlošu.

Viens liels + Silara komentāram.

Nu re, Mincis arī paskaidroja manu viedokli - vīrietis par to pārdzīvotu. Domāju, ka jebkurš. Un tur neko nevarētu darīt. Sliktākajā scenārijā tas var kļūt par iemeslu attiecību pārtraukšanai, krāpšanai utt., ja vīrietis nav 100% emocionāli stabils un pašpārliecināts. Bet, ja tā nav viņa vaina un tur tāpat neko nevar darīt, nedomāju, ka man ar to būtu jāriskē un jāliek viņam slikti justies, ja procesu tāpat izbaudu.