ko iesākt?

Cilvēki mainās. Varbūt pati esi nobriedusi un sāc saprast, kas tev ir interesanti, kas nav, kas saista un kas nesaista. Un vairs netērē laiku ar tiem, kas tev nešķiet interesanti un saistoši. Cilvēciskajā ziņā es šādu izvēlību uztveru vairāk kā plusu, nekā mīnusu :)
Parādīsies īstie cilvēki, tad gan jau arī atvērsies :)

Ka tu jūties tādās situācijāš, kad cilvēki mēģina ar tevi iepazīties? Neērti, bailīgi vai vnk - tevi neinteresē?

Es jūtos, tā itkā šeit neiederos. Itkā palielam viss patīk, forša kompānija, bet es neatrodu vietu kur lai pasaka savu vārdu, man liekas ka es kaut ko pateikšu, un visi sāks kaut ko iebilst un tā. Pret mani visi izturās ļoti jauki, man pat negaidīti jauki, puiši kas iepriekš nebija man tik ļoti pievērsuši uzmanību, pievērš, bet es kaut kā skeptiski uz to skatos, es nezinu kā lai rīkojās tai brīdi, jo tik stulbi ir tas ka no bariņa puiši kas man vairāk interesē un ar ko es varbūt kaut ko gribētu pamēģināt vai komunicēt vairāk nekā ar citiem, nepievērš tik ļoti pastiprinātu uzvedību kā citi. Tāpēc es jūtos varbūt tā kā neērti un bailīgi vienā. Es nesaprotu tiešām kas pa vainu ir.

up

??????????

Domāju, ka neviens no malas, Tevi nepazīstot, nespēs pateikt, kas par lietu. Pati saki, ka jūties neērti un bailīgi. Tad nu mēģini sevi saprast - kas rada šo neērtumu, nepārliecinātību par sevi?

Man nav ne mazākas nojausmas. Kā tā var neatrast par ko kopīgi parunāt? Nepazīstu jau es viņus visus vienu dienu.

Beidz baidīties, analizēt, spriest kurš ko iebildīs un kurš ne. Komunicē.

Un ja nespēj rast kopīgu valodu, varbūt ir vērts nomainīt vidi sev apkārt?

Lūdzu paskaidrojiet , kā? (skan muļķīgi) Bet es tiešām nesaprotu. Varbūt vaina tajā ka draugi, puiši visi ir stipri vecāki par mani ?! Bet nu nedomāju , ja jau es sāku viņiem kā meitene interesēt tad jau viss kārtībā, jāpārstai būt skeptiskai . Bet kā? kā? kā? Man tas pašai nepaīk sava uzvedība! Nepatīk būt klusai pelei

Ļoti, ļoti padomā par iespējamiem šādiem uzvedības iemesliem - ja baidies, tad kāpēc baidies? Ja kautrējies, tad kāpēc? Varbūt tagad sāc vairāk novērtēt intīmākas (noteikti ne seksuālā ziņā) sarunas, komunikāciju, kur diskutējat divatā vai mazā lokā nevis ballīšu barā? Un vispār - vai tiešām, tiešām pašai šāda uzvedība nepatīk? Varbūt nejūties pieradusi pati pie šādas sevis, bet īstenībā tieši tā arī vienmēr esi gribējusi uzvesties? Un tiešām esi pieaugušāka un interesē jēgpilnākas sarunas? :)

Kad man pajautā no bariņa kāds puisis kāpēc es nerunāju, vai lai pastāstu šiem kaut ko, man nav ko uz to atbildēt, es nezinu ko pastāstīt, patiešām. Es pati tai brīdi nesaprotu, nu kā var tā nebūt ko pastāstīt?! Lieta tāda ka es šogad sāku dzīvot un mācīties galvaspilsēta, un tagad pa brīvdienām esmu vecajā pilsētā ar draugiem. Varbūt tas ko ir ietekmējis. Bet nedomāju, visi draugi paši kaut kur mācās , strādā, tagad šajās brīvdienās visi satikāmies. Ir tā viņiem patīk mana klātbūtne, bet man neapmierina mana uzvedība tajā, liekas ka jūtos lieka, sēžot, smējoties, un lielākoties klusējot, atbildu uz kādu jautājumu īsi, jā , nē .. Diezgan skumji.

Kad mazāka biju baigā spridzekle, tad bieži vien aizdomājos, nu jāsavaldās taču, un jāuzvedās piedienīgi. Bet tagad kad esmu tā kā pieaugusi, zinu robežas , tad kaut kā vairs nav tas. Prasās kādu uguntiņu, bet nav. Un tagad sēžu un meklēju palīdzību forumā? Nav diez ko pārāk gudri, bet kaut kas jādara lietas labā. Pietam uz Jauno gadu visiem atkal paredzēta ballīte, negribās atkal sēdēt un vērto, un smieties vienkārši. Gribās tā forši pavadīt laiku. Un lai man saka lai es aizveros, nevis kaut ko pastāstu. :D Alkahols protams raisa to runāšanu nedaudz bet gribētos jau arī bez tā

vel kādi viedokļi??

īstenībā aprakstiji gandrīz mani pirms kāda laika. interesanti palasīt. nesen kā reiz sāku draudzēties ar puisi un tas pats, visi runājas, bet liekas, ka man tur nav kur iespraukties ar savu sakāmo,jo liksies neiederīgi, tad nu tas pats- izstāsti tu kko. nu tā uz sitiena neko nevaru izstāstīt... pēc dabas esmu introverta, bet man patīk sabiedrība, taču labāk jūtos pazīstamu cilvēku sabiedrībā, tad nu ir tā, ka tos,ko tik labi nezinu, ar tiem tā komunikācija nav tāda, lai gan tas ļoti atkarīgs no cilvēkiem ar ko esmu kopā, jo gadās, ka neatrodos īstajā sabiedrībā, un tad tiešām nav par ko runāt. :)

jo labāk pazīstu cilvēku- vairāk personiskāk, jo atvērtāka esmu, jo vairāk zināšu par ko parunāt, tas pats ir, ja ir piedzīvots vairāk kopā.

Nu kā jau teicu, nav tā ka es viņus pazīstu vienu dienu, kad es biju maza knīpa, viņi bija tie saucamie lielie puikas, tad viņi nemaz mani neievēroja, tad kad es paaugos, man mainījas draugi, pirms tam es tusēju ar sava gada un mazākiem, bet tagad par gadu vecākiem par mani, visi man draugi ir par mani vecāki, daži pat stipri vecāki . Nekas diži kopīgs mums nav saistījis, esam gājusi bariņā ārā čilojuši, visbiežāk mēs visi ballējam kopā, un tad kad protams visi ir manāmi iereibuši vārdam pakaļ kabatā nav jālien, kaut kā tās tēmas aiziet , bet nekas nopietns, bet kad skaidrā, tad kaut kā nav tad mēs runājam par visu, bet man tad nav ko pateikt. jūtos kā lieka bezmazvai tur sēžot, bet kad grasos iet prom, neviens nevēlās. es vairs nezinu kā lai vel paskaidro notiekošo.

izklausas, ka Tev ir vainu maz aizraušanos, vai zems pašvērtējums. saprotu, ko ar to domāji, jo pašai tā ir bijis, manā gadījumā tā bija nepārliecinātība par sevi, ko gan citi par mani padomās, pateikšu kko ne tā utt.

Tādā gadījumā noteikti otrs variants, aizraušanos man ir daudz, ir ko darīt. Ar zemu pašvērtējumu es ar sevi nevaru sakut, tā nu gluži nav. Bet kad esmu tai kompāniju kā jau teicos , nejūtos diez ko patīkami kad man sāk jautāt lai ko pastāstu, un man nav ko.
Tur ir tā, ka patiešām negribās pateikt kaut ko lieku kaut ko pilnīgi garām, lai šie par mani nepadomā sazin ko . Bet es nesaprotu kāpēc es tā baidos, man itkā no tā nav bail, nu patieikšu kaut ko ne tā, nu labi izspēlēsim beigās to par joku ( tā ir bijis, kad pasaku kaut ko pilnīgi aplamu, un tad beigās visi smejamies par to) bet tagad kaut ko baidos. Man nav skaidrs kas notiek?!

vel viedokļi ?