Olimpiskās spēles ir starptautiskas daudzu sporta veidu sacīkstes, kurās vairāki tūkstoši sportistu sacenšas gan vasaras, gan ziemas sporta veidos. Olimpiskās spēles tiek uzskatītas par pasaulē lielākajām sporta sacensībām, tajās piedalās sportisti no vairāk nekā 200 valstīm. Pašlaik Olimpiskās spēles notiek ik pēc diviem gadiem un dalās Ziemas un Vasaras Olimpiskajās spēlēs, katras sezonas Olimpiskajām spēlēm notiekot ik pēc četriem gadiem. Olimpijā, Grieķijā, laikā no 8. gadsimta p.m.ē. līdz mūsu ēras 4. gadsimta notika Antīkās Olimpiskās spēles. Franču barons Pjērs de Kubertēns 1894. gadā dibināja Starptautiskā Olimpiskā komiteju (SOK). SOK pašlaik ir olimpiskās kustības vadības institūcija, kuras struktūra un darbības ir definētas olimpiskajā hartā.
Olimpiskās kustības attīstības laikā 20. un 21. gadsimtā ir tikušas ieviestas vairākas izmaiņas Olimpiskajās spēlēs, piemēram, Ziemas Olimpisko spēļu izveide, Paralimpiskās spēles sportistiem invalīdiem, Jaunatnes Olimpiskās spēles pusaudžiem. SOK tāpat ir nācies pielāgoties ekonomiskajai, politiskajai, tehnoloģiskajai realitātei 20. gadsimtā. Tā rezultātā Olimpiskajās spēlēs var startēt profesionāļi, sākotnēji šajās sacensībās varēja startēt vienīgi amatieri. Pirmais un Otrais pasaules karš izraisīja 1916., 1940. un 1944. gada Olimpisko spēļu atcelšanu. Daudz valstu boikots aukstā kara laikā izraisīja mazāku sportistu skaitu 1980. un 1984. gada Olimpiskajās spēlēs.
Pirmās Vasaras Olimpiskās spēles notika 1896. gadā Atēnās, Grieķijā, bet Ziemas Olimpiskās spēles pirmo reizi notika 1924. gadā Šamonī, Francijā. Vienīgā valsts, kas piedalījusies visās Olimpiskajās spēlēs, ir Šveice.
Mūsdienu Olimpiskās spēles 1896. gadā iedibināja barons Pjērs De Kubertēns, par pamatu ņemot antīko Olimpisko spēļu ideju. 1894. gada 23. jūnijā Parīzē barons de Kubertēns saaicināja starptautisku kongresu, kurā nāca klajā ar ideju atjaunot Senās Grieķijas olimpisko spēļu tradīciju kā no politikas un biznesa absolūti nošķirtas starptautiskas sporta spēles, kurās galvenais būtu sports un atlētu sacensība (ideja bija vairāk nekā aktuāla, jo Eiropas valstis gatavojās Pirmajam pasaules karam, kāpinot bruņošanos un politisko propagandu). Atsaucība bija necerēti plaša, un tūdaļ šajā tajā kongresā tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja, par kuras prezidentu ievēlēja grieķu komersantu Demetriosu (Dimitriosu) Vikelasu (grieķu: Δημήτριος Βικέλας), bet de Kubertēnu — par tās ģenerālsekretāru (1896. gadā viņš kļuva par SOK prezidentu).
Pēc Demetriosa ierosinājuma, 1896. gadā Grieķijā, Atēnās (lai uzsvērtu saistību ar antīkajām spēlēm), ar devīzi Citius, altius, fortius! (no latīņu: Ātrāk, augstāk, spēcīgāk!) notika pirmās Olimpiskās spēles.
Olimpisko spēļu idejas pamatā bija sengrieķu ideja par mieru (1916. gadā, gatavojoties uzvilkt mundieri un doties uz fronti, de Kubertēns nolika savas prezidenta pilnvaras SOK, jo uzskatīja, ka Olimpiskie principi un līdzdalība karā nav savienojami), sportu kā indivīdu harmoniski attīstošu nodarbi, nevis valstu, bet sportistu sacensību. Profesionāliem sportistiem tika liegts piedalīties olimpiskajās spēlēs — tās tika dibinātas tikai un vienīgi kā amatieru sacensības, lai dotu iespēju piedalīties pēc iespējas plašākam atlētu lokam. Piemēram, 1913. gadā tika anulēta vieglatlēta Džima Torpa (Jim Thorpe) zelta medaļa, jo atklājās, ka viņš kā profesionālis startē beisbolā. Pēc Dž. Torpa nāves 1982. gada SOK viņu atkal atzina par olimpisko čempionu, jo sāka mainīties skats uz profesionāļiem sportā.
Olimpiskās spēles bija nevis valstu, bet sportistu sacensības, un sportisti pārstāvēja nevis valstis, bet gan paši sevi — valsts piederība figurēja tikai kā norāde par atlēta mītnes vietu, kā to noteica viens no olimpiskajiem pamatprincipiem: sports ir sports un tam nav nekāda sakara ar valsts varu un politiku. Politiķu manipulēšana ar Olimpiskajām spēlēm sākās ar 1936. gada spēlēm Berlīnē — nacistiskās Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers izmantoja šīs spēles savas politikas un valsts propagandai. Pēc tam, t.s. "aukstā kara" gados šo praksi pārņēma praktiski visas valstis, padarot spēles no sportistu sacensībām par valstis pārstāvošu komandu sacensībām.
Olimpiskajām spēlēm kļūstot aizvien populārākām un masveidīgākām, to rīkošana prasīja aizvien lielākus finanšu resursus. Lai piesaistītu sponsorus, sākot no 1980. gadiem pamazām sāka atteikties no Kubertēna iedibinātajiem pamatprincipiem un atsevišķos sporta veidos sāka ļaut piedalīties profesionāļiem, un mūsdienās tās praktiski ir tikai komercializētas profesionāļu sacensības un krāšņs šovs skatītājiem.
Pirmo reizi sportisti no mūsdienu Latvijas teritorijas piedalījās 1912. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Stokholmā (31 sportists no Vidzemes un Kurzemes guberņām tika iekļauts Krievijas impērijas komandā, un šāvējs Haralds Blaus kļuva par pirmo, kurš izcīnījis godalgu olimpiādē (bronzas medaļa stenda šaušanā pa māla baložiem)).
1924.gadā Olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalījās jau Latvijas Republikas sportistu delegācija - kopā 41 sportists (nevienas godalgas). 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā no Latvijas piedalījās tikai 2 sportisti (viena godalga). Latvijas sportisti startēja arī 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē (izcīnot divas godalgas).
PSRS izlases sastāvā 1952. gada Olimpiskajās spēlēs Helsinkos startēja trīs sportisti no LPSR. 1956. gada Olimpiskajās spēlēs Melburnā pieci sportisti no LPSR (kuri izcīnīja piecas godalgas). 1964. gada Olimpiskajās spēlēs Tokijā 15 sportisti no LPSR izcīnīja desmit godalgas). 1980. gada Olimpiskajās spēlēs Maskavā 13 sportisti no LPSR izcīnīja trīspadsmit godalgas.
ntīkās Olimpiskās spēles senajā Hellādā — vienas no t.s. panhellēniskajām sporta spēlēm (vēl bija Pitijas spēles Delfos no 586. g., Istmas spēles Korintā no 582. g., Nemejas spēles Nemejā no 573. g.). Sengrieķu mīti vēsta, ka Olimpisko spēļu tradīciju iedibinājis mītiskais varonis Herakls, taču pirmās dokumentētās liecības attiecas uz laikaposmu 884.-828. gadi p.m.ē., kad tās nolēmuši organizēt Spartas (Σπάρτη) leģendārais valdnieks Likurgs (Λυκοΰργος) un Elidas (Ήλις vai Ήλεία) valdnieks Ipits (Ίφιτος). Antīko Olimpisko spēļu tradīcijā, kā obligāts pamatnosacījums bija vispārējs pamiers, kura laikā bija kategoriski aizliegti visu veidu kari un konflikti. Lielākais ētikas pārkāpums bija saistīt Olimpiskās spēles ar politiku. Spēļu nosaukums radies no vietas, kur tās noritēja — Olimpijā (Αρχαία Ολυμπία), Peloponēsas pussalas ziemeļrietumos, kur atradās viena no lielākajām antīkās Hellādas svētvietām, Zeva templis, un tika izbūvēts spēļu stadions.
Pentatlona sacīkšu veidi
Sākotnēji atlēti bija aristokrāti, kas uztvēra sacīkstes kā savu upuri dieviem un kā spēli. To ideāls bija harmonija un slava, tādēļ parasti atlēti piedalījās uzreiz vairākās disciplīnās. Taču vēlāk, kad sacensībās sāka piedalīties arī citu sociālo slāņu pārstāvji un spēles zaudēja reliģisko saturu, atlēti pamazām pārtapa par profesionāļiem, kas specializējās kādā konkrētā disciplīnā, visu sevi veltot treniņiem un uzstājās stadionā nevis dieviem par godu vai prieka pēc, bet vienīgi naudas dēļ. Šīs pārmaiņas uzreiz atspoguļojās grieķu mākslā — ja uz agrīnās klasikas vāzēm ir attēloti proporcionāli un harmoniski attīstīti atlēti, tad uz IV gs. p.m.ē. vāzēm attēloti jau pārspīlēti muskuļotas un robustas profesionāļu figūras. Laikabiedri (Platons, Diogens no Sinopes u.c.) šo procesu uztvēra kā olimpiskās idejas degradāciju un olimpiskās kustības pagrimumu.
Piedalīties Olimpiskajās spēlēs drīkstēja tikai hellēņi, kuri nebija pakļauti atimijai (ἀτιμία, burt. „nicinājums“ — pilsoņu tiesību atņemšana), vai kriminālnoziedznieki. Barbariem tika ļauts piedalīties tikai kā skatītājiem, jo bija vispārzināms, ka barbaru valstis Olimpisko pamieru (ερομηνία) neievēro, tātad neatbilst civilizētu cilvēku kritērijiem (vēlāk, jau Romas impērijas laikā organizatori bija spiesti atļaut piedalīties arī romiešiem). Sievietēm, izņemot Demētras priesterienes, bija aizliegts apmeklēt spēles pat kā skatītājām taču sieviete varēja kļūt par Olimpisko spēļu uzvarētāju neklātienē, piemēram, atsūtot savus kaujas ratus — uzvarētājs bija nevis žokejs, bet gan pajūga īpašnieks). Katra Senās Grieķijas pilsētvalsts sūtīja uz spēlēm arī politiķu delegāciju (θεωροί), kuru uzdevums bija reprezentēt un reklamēt savu valsti, kā arī, izmantojot pamieru, risināt sarunas ar kaimiņvalstu delegācijām
Pašas spēles norisa pirmajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem, un ritēja 5 dienas (līdz 472. g.p.m.ē. sacensībām bija atvēlēta 1 diena, bet atlikušās 4 ritēja reliģiskie rituāli un dzīres, taču pēc šī gada sporta sacensības sāka notikt 4 dienas, uzvarētāju apbalvošanai atstājot pēdējo dienu).
Sacensības uzraudzīja un uzvarētājus noteica izlozēti tiesneši „ellanodiki“ (Έλλανοδίκαι), kuru skaits dažādos vēstures periodos variēja no 2 līdz 12. Lai atšķirtos no dalībniekiem un viesiem, tie valkāja īpašas purpura mantijas un pulcējās atsevišķā tiesnešu ložā. Kārtību nodrošināja īpaša spēļu policija (άλύται).
Pirms tikt pielaistiem pie sacensībām, katram sportistam nācās zvērēt, ka vismaz mēnesi ir centīgi trenējies (προγυμνάσματα), un tad kvalificēties, pierādot, ka ir cienīgs startēt šāda līmeņa sacensībās. Arī sportistu radiniekiem un treneriem vajadzēja zvērēt, ka neveiks neko neētisku vai pretlikumīgu.
Sacensību grafiks tika uzrakstīts uz lielas tāfeles (λεύκωμα). Savukārt sportistu secība, piedaloties, tika noteikta lozējot. Pirms katras sacensības herolds (σπονδοφόροι) skaļi izziņoja dalībnieka vārdu, nopelnus un valsti, no kuras tas nāk.
Stadija skrējiens (gr. Στάδιον, lat. Stadium). Pirmajās olimpiādēs (līdz 724. g.p.m.ē.) bija tikai viens sporta veids: skriešana. Jāskrien bija no viena stadiona gala līdz otram, t.i. 1 stadiju (192 m). Vieglatlēti skrēja kaili.
Dubultskrējiens (gr. diaulos, Δίαυλος) — divu stadiju distance (384 m), t.i. skrējiens līdz stadiona galam un tad atpakaļ līdz starta vietai. Ieviests kā sacensību disciplīna 14. Olimpiskajās spēlēs 724. g.p.m.ē.
Garā distance (gr. dolichos, δόλιχος) septiņu stadiju distance (1344 m). Ieviesta kā sacensību disciplīna 15. Olimpiskajās spēlēs 720. g.p.m.ē. Dažās Olimpiskajās spēlēs garo distanci palielināja pat līdz 24 stadijiem (4608 m).
Hoplītu skrējiens (gr. hoplitodromos, ὁπλίτης) divu stadiju distance, kas jāveic pilnā hoplīta uzkabē, t.i. bruņucepurē, kājsargos, ar vairogu un šķēpu. Ieviests kā sacensību disciplīna 65. Olimpiskajās spēlēs 520. g.p.m.ē.
Dūru cīņas vai bokss (gr. πυγμή, lat. pugilatus). Noteikumi nepieļāva tvērienus, bet tikai sitienus ar rokām. Plaukstas tika nosaitētas ar ādas siksnām, lai mazinātu savainojumu risku. Ja cīņa ieilga un sportisti piekusa, tiem ļāva ņemt pārtraukumu un atpūsties. Ieviests kā sacensību disciplīna 23. Olimpiskajās spēlēs 688. g.p.m.ē.
Bokseris atpūtā
Pankrations (gr. παγκράτιον) — cīņas veids, kurā pieļauti bija gan sitieni ar rokām, gan tvērieni un metieni. Ieviests kā sacensību disciplīna 33. Olimpiskajās spēlēs 648. g.p.m.ē. (jauniešiem - 145. Olimpiskajās spēlēs 200. g.p.m.ē.).
Cīņa (gr. πάλη, lat. lucta) — cīņas veids, kurā bija aizliegti sitieni, taču atļauti grūdieni. Ieviesta kā sacensību disciplīna 18. Olimpiskajās spēlēs 708. g.p.m.ē.
Pentatlons vai pieccīņa (gr. πενταθλον) — multidisciplināras sacensības, kas ietvēra stadijas skrējienu, diska mešanu, šķēpa mešanu, tāllēkšanu un cīņu. Ieviests kā sacensību disciplīna 18. Olimpiskajās spēlēs 708. g.p.m.ē. Pentatlons jauniešiem noritēja tikai vienu reizi, 38. Olimpiskajās spēlēs.
Tetripons vai kvadriga (gr. τέθριππον, tethrippon) - četru zirgu vilktu kaujas ratu ātruma sacīkstes. Kaujas rati veica 12 apļus pa stadionu. Tāpat kā cilvēku sacīkstēs, arī te bija dalījums vecuma grupās: pieaugušie zirgi un jaunuļi. Ņemot vērā, ka kaujas rati maksāja ļoti dārgi, šajā disciplīnā varēja piedalīties tikai aristokrātijas pārstāvji un tirgotāji. Ieviestas kā sacensību disciplīna 25. Olimpiskajās spēlēs 680. g.p.m.ē. Vēlāk, 93. Olimpiskajās spēlēs (408. g.p.m.ē.) ieviesa arī kaujas ratus, kurus vilka divi zirgi.
Jāšana - jāšanas uz zirga ātruma sacīkstes. Ieviestas kā sacensību disciplīna 33. Olimpiskajās spēlēs 648. g.p.m.ē.
Uzvarētājus apbalvoja ar savvaļas olīves vainagu, liekot uzkāpt uz trijkāja postamenta (τρίπους έπιχαλκος) un rokās ieliekot palmas zaru. Citu balvu nebija, kā vien gods būt uzvarētājam, taču dzimtenē to gaidīja dažādas privilēģijas un vispārēja cieņa, jo ar savu uzvaru sportists vairojis savas valsts labo slavu. (Atēnas bija vienīgā pilsētvalsts, kur saviem Olimpisko spēļu uzvarētājiem izsniedza arī mazu naudas prēmiju; savukārt Pritanejā tam piešķīra mūža pensiju.) No 540. g.p.m.ē. Altisā tika izvietotas uzvarētāju statujas.
Par dižāko visu laiku hellēņu skrējēju uzskatīja Leonīdu no Rodas salas, kurš uzvarēja 12 reizes 4 Olimpiskajās spēlēs.
Dūru cīnītājs Tisandrs no Naksosas Sicīlijā uzvarēja 4 Olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. Kā pēc tam rakstīja Pausānijs (Παυσανίας), Naksosa sen esot drupās, taču tās nosaukumu vēl atceras, pateicoties Tisandram.
54. Olimpiskajās spēlēs pankrationa cīnītājs Arihions no Tigalejas mira nosmokot tvērienā, taču tika atzīts par uzvarētāju, jo viņa pretinieks, nespējot izturēt sāpes tvērienā izlauztajā kājā, atzina sevi par zaudētāju (nemaz nepamanot, ka pretinieks miris). Skatītāju ovāciju pavadītu, Arihiona līķi vainagoja ar uzvaras vainagu.
Pankratiastam Artemidoram no Tralas vajadzēja cīnīties pusaudžu grupā, taču, kāda pieaugušā aizskarts, viņš startēja pieaugušo kategorijā un kļuva par 93. Olimpisko spēļu čempionu.
Leģendārs cīkstonis bija Milons no Krotonas, kurš pirmo reizi kļuva par čempionu 14 gadu vecumā pusaudžu grupā (līdz 20 gadu vecumam), bet pēc tam kļuva par 5 nākošo Olimpisko spēļu čempionu pieaugušo vidū.
Gorgs no Elidas bija vienīgais atlēts, kurš kļuva par čempionu pieccīņā 4 Olimpiskās spēles pēc kārtas, pie tam vēl kļuva par čempionu arī dubultskrējienā un hoplītu skrējienā.
68. Olimpiskajās spēlēs (396. g.p.m.ē.) Feidola no Korintas zirgs pašā distances sākumā nometa žokeju, taču visu distanci noskrēja pareizi un finišēja pirmais, kļūstot par čempionu un izcīnot Feidolam uzvarētāja vainagu.
Sākotnēji spēles nenumurēja, bet gan dēvēja skriešanas (stadija distancē) uzvarētāja vārdā. Pirmais Olimpisko spēļu sarakstu, balstoties uz tā laika materiāliem, kā arī leģendām, mēģināja izveidot Parabalons no Elidas. V-IV gs. mijā p.m.ē. Hipijs no Elidas izveidoja precīzāku hronoloģisko sarakstu, atmetot mītiskos laikus, un IV gs. p.m.ē. visai izplatīts kļuva kalendārs, kura pamatā bija olimpiāde - 4 gadu cikls, - ar atskaites punktu no 776. g.p.m.ē.
1806
