Gribu neitrālu viedokli... vērtējiet pašas...
Manam jaunajam draugam ir jaunības draudzene. Ar gandrīz visiem vīrieša draugiem esmu tikusies, bet ar viņu vēl nē, jo viņa nav no lielā kopējo draugu bara. Pārsvarā viņi tiekas divatā, šobrīd viņai sarežģīts dzīves posms, parunājas, atbalsta viens otru un tamlīdzīgi.
Un šāda tikšanās viņiem ir arī šodien uz pusdienām. Jā, Ziemassvētkos. Tāda viņiem tradīcija katru gadu. Tas nekas, ka esmu pie vīrieša uz vairākām dienām atbraukusi. Viņš tāpat aizbrauca viņu satikt uz pāris stundiņām.
Es pamatīgi apvainojos, teicu, ka vispār braukšu mājās, lai svin ar viņu. Viņš nesapratnē, ka tikai uz divām stundiņām papusdienos un pēc tam grib vakaru, nakti un turpmākās dienas pavadīt ar mani. Ka satraukumam nav pamata, starp viņiem nav nekā tāda. Ja viņš gribētu, varētu un izdarītu, man nekot nesakot.
Piedāvāju, ka es varētu braukt viņam līdzi. Viņš teica, ka paprasīs draudzenei... uz ko viņa atbildēja, ka ja es ļoti vēlos, varu piebiedroties, bet vai tik nebūšot stīva atmosfēra. Respektīvi, skaļi pateica, jā, bet noprotams, ka mana klātbūtne nav vēlama. Puisis teica, ka viņš labprāt mūs sapazīstinātu, bet vai vajag tā, lai es tur sēžu ar pārakmeņotu sejas izteiksmi. Ok, teicu, ka var nepazīstināt, nevajag.
Tā nu apvainojos un viņš aizbrauca. Vajadzīgs jūsu viedoklis. Kuram taisnība? Vai man ir par ko cepties? Vai viņam vajadzēja mani ņemt līdzi? Vai vispār viņam ar viņu jātiekas?