Šis laikam ir kā sauciens, kā pārdomas pēc kā tāda, kas mani ir sāpinājis.
Ar draugu esam kopā jau 5 gadus mums ir maza meitiņa kurai tūlīt būs 4 gadiņi.
Visus šos gadus kautkā mēs cietām kopā,bija jūtas un mēs dzīvojām kopā. Bet jau kādu laiku secinu ka esam dažādi. Mēs neko nedaram kopā nēejam nekur.Viņam patīk pasēdēt pie datora. Kad grib ko darīt kopā tad piedāvā, bet tas ir reti.Viņam nu ir vienalga viss,viss man ir jāizdomā un jadara,viss uz maniem pleciem.
Bet es nejūtos labi, jo visus šos 4 gadus es neko nedaru,sēžu mājās nestrādāju nemācos.Esmu palikusi par peleku peli. sev nepatīku sevi nenovērtēju. Un nu draugs mani sauc par " plaušu",man neesot mugurkaula.
Un nu nesen notika pats trakakais,es cietu avarija un nu manas vainas dēl mums nav mašīna,jutos drausmīgi,tagad skiet ka labak butu nomirusi lai nav jacies nevienam,bet kads gudrs cilvēks teica ka man tika dota otra iespēja sakt visu no gala,es piedzimu otreiz lai labotos lai sanemtu sevi rokas un nebutu tada. Vai tiešām tas ta varetu but? Vai es tomer varu but kaut kas? Ka saņemt sevi rokas?
Sāku domat ka tiešām es sevi noniecinu un taja pasa laika draugam sāk zust interese par mani,ja es tomer pastavetu par sevi un sāktu jauno gadu mainoties vina atgrieztos patika pret mani...
Man pat radas doma ka varetu pavadit laiku kopa macoties dejot..
Viss tik juku jukām,ka man šobrīd domas neveidojas raiti,tas ir visas juceklī galva.Varbut kada var ieteikt kautko.?
Paldies!
3
