Cik gados jūs apprecējāties?

27

Tās, kas apprecējušās līdz 23 gadiem, nenožēlojat neko ?
Interesanti, man pašai 22 un tikai tagad sāku justies patstāvīga un kaut cik pieaugusi, kur nu vēl par kāzām domāju :D

Zoyy - apsveicu! ;]

Churchill - veiksmi! Es ceru,ka jums tomēr ātri viss nokārtosies! =/

24.

Nu nezinu..es jau biju gatava preceties ari 19,20
Uzskatu ka 22 nav pa atru jo nu musu vecāki un vecvecāki sen jau bija precējušies un ar trim bērniem.
Nejūtamies neko zaudējuši,tas nemaina pa lielam neko un ja kopā gājām kkur arpus mājām,tad daram to arī tgd.
Ok dzīvojam īrētā dzīvoklī,bet tas mūs nesatrauc,ar laiku tiksim pie savām mājām,abiem patstāvīgs darbs,un kāzas arī rīkojām par savuem līdzekļiem.
Ja mīl un zini ka uz mūžiem,tad neredzu šķēršļus lai nesakārtotu oficiāli to:)

Agri šeit lielākā daļa apprecējušās. Tad man ar jautājums - tajā laikā jūs vēl studējāt? Un kopīgs miteklis jau jums bija iegādāts? Puišiem stabili ienākumi bija vai kā?

Tad vēl mācījos vidusskolā, tagad studēju. Vīrs man ir ļoti gudrs, jauns un veiksmīgs. Jau bija pastāvīgs, nopietns darbs, kad viņam bija 21(kad arī apprecējāmies).
Es pati arī biju ieguvusi manikīres profesiju, kurā arī piestrādāju. Abi īrējām un joprojām īrējam dzīvokli. Tagad gan īrējam labāku, dārgāku dzīvokli nekā attiecību sākumā :) Pati tagad strādāju par operatori internetkompānijā un vienlaikus studēju.

Tās, kas apprecējušās līdz 23 gadiem, nenožēlojat neko ?

Nē, nenožēloju. Jutu spēcīgas sajūtas pret viņu, ko joprojām izjūtu, vēl tagad, kad viņš mani negaidīti pārsteidz ar savu apciemojumu, piemēram, darbā, man sāk viegli trīsēt rokas. :)

Kad strādāju par manikīri, arī bija atnācis negaidīti. Uhh, kur grūti bija turpināt iesākto darbiņu trīcošo roku dēļ :D + Aizejot prom, viņš bija ar blakus veikala pārdevēju sarunājis, lai vakarā viņa atnes man viņa dāvināto konfekšu kasti un pasaka, ka tā ir no slepenā pielūdzēja (l)

Tās, kas apprecējušās līdz 23 gadiem, nenožēlojat neko ?

Nē nenožēloju, būtu labrāt ātrāk par 21 gadu apprecējusies , bet nesanāca.

Agri šeit lielākā daļa apprecējušās. Tad man ar jautājums - tajā laikā jūs vēl studējāt?

Tak pie vecaakiem dziivo, kuri veel visu apmaksaa - gan paartiku, komunaalos un pat skolu. Kaada tur gimene? 90% gadijumu siis jaunaas "gimenes", kuras preceejusaas 20 gadu vecumaa ar laiku izjuuk (nesauciet mani par stulbu kaarteejo reizi, bet piedziivojat 30 gadu slieksni un atverat veeelreiz so foruma sadalu). Muusu vecaakiem, ja kas, tas bija pavisam kas savaadak.

Tiešām ļoti daudzas pārsteidzoši jaunas precējušās. No manis jautājums- vai jūs bijāt pārliecinātas, ka jūsu un jūsu līgavaiņa personība un intereses vēl daudz un dikti nemainīsies? Vai jutāties savos +- 20 kā pieauguši cilvēki ar nostiprinātu raksturu? Vai arī jūs par to nedomājāt, bet vienkārši mīlējāt...?

mani arī pārsteidz, cik daudzas salaulājušās tik agri. man jautājums - ko jūsu vecāki teica? :) jo, godīgi sakot, es laikam būtu ļoti, ļoti pret, ja mans bērns gribētu laulāties 18 gados.

Tas , ka es precējos jauna nenozīmē uzreiz, ka vīrietis arī tikko kā vidusskolu pabeidzis. Mans vīrs ir par mani 10 gadus vecāks.

Tak pie vecaakiem dziivo, kuri veel visu apmaksaa - gan paartiku, komunaalos un pat skolu.

Kā jau teicu, mums jau bija regulāri ienākumi šajā vecumā un vecāki vairs neko nemaksāja.

Tagad mēs pat palīdzam finansiāli saviem vecākiem. Man drīz būs 21, viņam 24.

Vai jutāties savos +- 20 kā pieauguši cilvēki ar nostiprinātu raksturu? Vai arī jūs par to nedomājāt, bet vienkārši mīlējāt...?

Jā, jutos pieaugusi, jo jau strādāju un mācījos, dzīvoju viena. Agri aizgāju prom no mammas ģimenes. Bet vienlaikus sajutu tiešām skaistas sajūtas pret šo cilvēku un tad jau vairs nav daudz jādomā, tad viss ir skaidrs.

(nesauciet mani par stulbu kaarteejo reizi, bet piedziivojat 30 gadu slieksni un atverat veeelreiz so foruma sadalu)

Es nedomāju, ka tu esi stulba. Domāju, ka tev ir taisnība par procentuālo attiecību jauniešu laulību izjukšanām. Tomēr pat, ja arī mēs šķirsimies, šo soli nenožēlošu nekad, jo biju patiesa un klausīju savai sirdij :)

Mēs vēl mācījāmies vidusskolā, kad precējāmies. (Man bija 18, viņam 19).
Nebijām viens otram pirmie, bijām paspējuši šo to no dzīves izbaudīt.
Vecāki neko nevarēja aizliegt, tā bija mūsu izvēle.

Manuprāt, nav svarīgi, cik gados precēties. Ja jūt, ka IR viņš īstais, tad ir jāņem ciet,
dzīve negaida!

savos 22 vēl neprecējusies brīva ka putniņš.

Drauga nav, bet visu savu uzmanību vēršu uz mācībām un darbu. Par laulāšanos padomāšu kad būs 30. Esmu par jaunu tādām lietām. :)

P.S. neprasījām naudu vecākiem, bija mums savs biznesiņš, no kura arī dabūjām naudu kāzām un visam pārējam.

Apprecēties un piedzemdēt bērniņu paspēšu 24tā gada laikā! :)

23

Apprecējos 23 gados, un nedomāju, ka tas ir pāragri.

neteiksu!