Cik gados jūs apprecējāties?

Baibe.Marta še pat meitenes domā, ka tādā vecumā apprecoties visticamāk šķirsies. Un tāpēc uzskata, ka nevajag precēties tik agri. Priekš viņām tas ir ok, lai neprecas. Citi apprecas un dzīvo, jā, arī škiras, bet tā taču viņu darīšana :) nu es pa vidu domāju - pat, ja ižšķirtos, man tas nebūtu iemesls, lai nožēlotu laulību (ja vien iemesls nebūtu tāds, lai ienīstu otru)

Lasot šo visu, ienāca prātā vēl viens jautājums : cik ilgi bijāt kopā ar savu vīrieti, kad nolēmāt laulāties?

Un, vispār, Latvijā, paskatoties statistiku, tiek šķirta katra otrā laulība, tātad, puse no šeit apprecētajām šķirsies, bet nu man tik un tā neliekas, ka tāpēc nemaz nevajadzētu precēties :) nekad nevar zināt, kura paliks kopā līdz mūža galam, tā savā ziņā ir loterija.

Bet, ja apprecas jaunībā pēc dažu mēnešu kopā pavadīšanas, nemaz neiepazīstot cilvēku un izšķiras jau pēc gada, gan ir kā ir.

Mēs esam 10 gadus kopā. Daži labi citi apprecas vēlākā vecumā un ilgāk ir pazīstami pirms laulībām, bet kopā pavada mazāk nekā mēs ar visu savu īso pazīšanās periodu pirms precēsanas.
Daudz lielāks absurds ir pavadīt laulībā īsāku periodu kā neprecētas pāra statusā un tad izšķirties, tādu gadījumu netrūkst...

Mana crazy pusaudžu mīlestība pārauga laulībā- apprecējos 18 gados. Viens otru pazinām jau diezgan sen. Un bērnu mums nav :)

Apprecējos 33 gados, un kopā bijām 3 mēnešus, kad mani bildināja. Kāzas bija pēc gada.

Bijām kopā divus gadus, kad apprecējāmies. Man bija 20. Pēc 3 gadiem izšķīrāmies. Otrreiz nekad tik jauna, pie tam ar stipri vecāku vīrieti, neprecētos. Bet kas darīts, darīts.

Tieši pēc gada kopābūšanas arī apprecējāmies.

27 gadu vecumā. Un tas bija īstais laiks - pirms tam man vējš galvā svilpoja, un precēties bija par agru. :D

27 gados ,paslaik rit otrais gads kā precētai .....

Morgan, paldies par šo

"paņēmu studiju kredītu, iestājos universitātē, paņēmu patēriņa kredītu, nopirku mašīnu, paņēmu hipotekāro kredītu, nopirku 3istabu dzīvokli, pienāca krīzi, visu pazaudēju, aizbraucu uz apvienoto karalisti salātus pakot, lai parādus nomaksātu un ar otro pusi tā arī neaprecejamies- nebija par ko"

tas bija vārds vārdā tas, kas šobrīd bija visvairāk vajadzīgs.

Apprecējos 26, pēc 9 gadu kopā būšanas, ja nožēloju tad tikkai to, ka neapprecējāmies ātrāk :) un es jau 18 gados zināju, ka viņš būs īstais.

Mēs apprecējāmies pēc septiņu gadu kopā būšanas (kā jau teicu, man bija 22). Nedarījām to ātrāk, lai tiešām būtu, kur pašiem dzīvot un nav vecākiem jāprasa nauda kāzām (tās gan nevajadzēja pārāk daudz, jo neuzaicinājām pat vecākus :D ) Uzskatu, ka vienkārši nokārtojām lietas, lai, kad pienāks laiks bērniem, par kāzām un dažādiem uzvārdiem vairs nav jāsatraucas. Manās acīs - tikai formalitāte. Bet nozīmīga formalitāte. :)

Apprecējāmies 6. kopdzīves gadā.

Nenoliedzu, ka orkāni padara dzīvi interesantu, bet būvēt māju vētras laikā neskaitās diez ko saprātīgi.

Emba, vecāki neapvainojās?

Mana mamma noteikti nē, viņa mani pārāk labi pazīst :D Viņa mamma? Nu, laikam mazliet apvainojās gan, tas tomēr viņai vienīgais dēls un tā. Bet mēs nedarījām to pa kluso, kādu nedēļu pirms pieraksta dzimts.nodaļā pateicām, ka pēc nedēļas precamies. Mana mamma ļoti priecājās, viņa mamma bija mazliet šokā. Bet kopumā viss izgājis labi. Tā, kā gribējām, un tā, kā varējām vienoties :D

nedomāju, ka kāda atpazīs, jo nevienā sociālajā tīklā šada bilde nav
Laikam izcelšos šeit uz modeļu fona (jūs visas galīgi slaidiņas), bet es vēl ceļā uz to :)

carinjo, ne tur :D

Emba, forši,ka ir saprotoši vecāki šajā ziņā. Mēs arī tā gribētu,bet es iedomājos to reakciju..brrr..