Esmu tādā situācijā, ka vēlos vienkārši izkratīt sirdi un palūgt kādu padomu.
Studēju LU,patlaban esmu 3. kursā, palicis vēl viens kurss. Jāsaka, ka esmu izmisusi. Ir iekrājušies parādi, kurus vēlos nokārtot, bet nekādi nespēju sevi uz to piespiest. Mēģinot mācīties, liekas, ka galvā nekas nepaliek, katra diena universitātē man ir diezgan briesmīga.
Lauciņā, ko studēju, skolas laikā man bija ļoti labas atzīmes un kad iestājos universitātē, domāju, ka arī tur būs tāpat, bet smagi maldījos. Jau pēc pirmā semestra sapratu, ka mani tas neinteresē, ne tik ļoti padziļināti. Lai kā es mēģinātu mācīties, neviena sesija nav pagājusi bez kādiem 3- 4 parādiem, kurus nākošajā semestrī cenšos labot. Esmu kļuvusi nervoza un raudulīga, grūti priecāties, domāju tikai par studiju problēmām. Neko vairāk nevēlos, kā pamest universitāti, bet zinu, ka tad pievilšu savus vecākus, jo studēju par maksu un viņi jau no manas dzimšanas ir krājuši naudu, lai kādu dienu es varētu studēt. Studijas, protams, nav lētas, tie ir vairāki simti par semestri. Vecāki nezina, cik grūti man iet, viņi domā, ka man studijās viss kārtībā. Pastāstīt nevaru, jo zinu, ka viņi dusmotos un es joprojām dzīvoju kopā ar viņiem, arī darba man nav.
Zinu, ka man ir jāsavācas un jātiek ar visu galā, bet nespēju to izdarīt, ja man jādara kaut kas tāds, kas riebjas. Pat vēl vairāk - nekad agrāk nebiju sapratusi cilvēkus, kas izdara pašnāvības, kamēr nesāku studēt. Diezgan bieži man ir šķitis, ka tā ir vienīgā izeja no šī murga. Katru dienu vēlos, lai ar mani notiktu kaut kas tāds, kā dēļ es varētu pārtraukt studijas un nevienu neapbēdināt. Es būtu ar mieru strādāt jebkādu darbu, kaut vai sētnieka, lai tikai man nebūtu jāstudē.
Diezgan gari sanāca, bet - vai esat kādreiz tā jutušās? Vai kāda ir pametusi studijas vai domā par to? Nožēlojat vai priecājaties, ka tā izdarījāt?