Lai cik tas stulbi neizklausītos, es joprojām neesmu to vienu lielo dzīves aicinājumu atradusi. Tā vietā man ir vairāki virzieni, kuros darbojos, lai dzīve būtu piepildīta. Un to var izdarīt tikai tad, kad esi atmetis savus iekšējos kompleksus un domas par to, ka tu jau neko vai tu jau kaut kad kaut ko, un vienkārši sāc ieraudzīt sev apkārt iespējas, iespējas, iespējas. Dzīve tikai no tā vien sastāv - no iespējām. Kopš es sevi esmu sākusi kurbulēt, ka ne jau visu dzīvi bāros un klubos strādāšu, esmu paspējusi pamēģināt daudz lietu, daudz projektu, nemaz nestājoties augstskolā, jo es joprojām baidos pieļaut kļūdu un iestāties nepareizajā programmā. Esmu iemēģinājusi roku gan žurnālistikā, gan tulkošanā, gan pasākumu vadīšanā un organizēšanā, tagad darbojos jau lielāko apmēros, tieši par pēdējo runājot.
Kādreiz arī domāju - kā tie cilvēki "tur" tiek, kā viņi bez kaut kādiem sakariem, mammām, kas iekārto darbā, blatiem, tiek kaut kur, kur jūtas labi? Un tikai šogad es sapratu - viņi dara. Pie tam, ne jau visu uzreiz, bet ar mazumiņu. Es arī sāku ar vienu ierakstu tviterī, ko kāds mans paziņa bija retvītojis, par to, ka tiek aicināti pieteikties dziedātāji solistu konkursam. Kopš tās dienas es neesmu piedzīvojusi dienu, kad es neredzētu sev apkārt kādu iespēju kaut kur iesaistīties. Šajā situācijā mani motivēja cilvēki, kurus es satiku. Kādam tā var būt grāmata, kas ir izlasīta, kādam tie var būt kaut kādas mazas lietas, kas rada kaut kādu atskārsmi. Es pati sev esmu atskārtusi, ka ja tu sāc uzstādīt uzreiz lielu mērķi, tad visbiežākais tu pagursi pa ceļam. Baby steps. Kamēr es sev uzstādīju lielos mērķus, es palaidu garām mazās iespējas. Kad sāc izmantot mazās iespējas, paveras arī lielākas.
Ļoti patika šis grafiks, ko kāds mans draugs bija nošārējis FB. Man liekas, tas ir attiecināms uz jebkuru dzīves sfēru.
495
