Es visu dienu asaroju .. Turpmāk no rīta izpētīšu acis pirms krāsošos. Pēc miega acī bija pūciņa. Nu neko, uzkrāsojos, iznesos no mājas un visu ceļu neko neredzēju, gāju un raudāju. :D viens onkulītis pienāca pat un pajautāja vai kaut kas noticis :D tagad tikai dabuju to mazo dranķi ārā. Tagad sāp acs. Esmu bēdīga un gribas mājās.
Un vispār sapratu vakar, ka eksistē traucējoši jauki cilvēki. Es eju pa ielu, paņemu pēdējo košļeni un skatos apkārt pēc mistkastes, pēc 15min apnika nest rokā un pretīga būdama, paskatos apkārt, neviena nav, nometu. Un pēkšņi ne no kurienes, vīrietis piebaksta: " meitenīt, jums kaut kas izkrita". Liels paldies! :D