Sveicinātas!
Šovakar vēlos ar jums dalīties savā sāpē. Ceru uz atbalstu, pabikstīšanu, jebko, kas var kaut kā mazināt manas morālās, psiholoģiskās sāpes.
Tātad. Pasaulē nācu stipri pirms laika, kas iecirtis rētas manai nākotnei. Nu jau esmu 21 gadu jauna meitene, kurai, protams, gribas mīlēt un būt mīlētai, bet mīlestība nebalstas tikai uz morālu tuvību, bet arī fizisku. Te nu sākas mana problēma, kura ir gan uz mana ķermeņa, gan manā galvā. Kā jau ne vienai vien meitenei, man krūtis ir mazas. mazākas par mazu. Esmu griezusies pie ārstes ar naivu cerību, ka kaut kas ir tomēr maināms. Tā vietā saņēmu atbildi: ''Jā, krūtis kā 12 gadīgam bērnam''. Es zinu kas ir mazas krūtis, tādas ir gan manai mammai, gan māsai, bet man to nav vispār. Man pat nav krūšu galu. Vispaŗ nav. Tas man ir milzīgs komplekss. Gribas būt sievišķīgai. Jā, izceļu to, kas man ir. Cenšos sevi mīlēt tādu, kāda esmu, bet viss apstājas pie fiziskas tuvības ar vīrieti. Tiklīdz iasaistos attiecībās un jūtu, ka viss kļūst nopietni, es mūku, izvairos, jo baidos saņemt neizprotošu sejas izteiksmi, kad vīrietis ieraudzīs mani kailu. Jā, mīlēs tādu kāda esmu, bet tas neatbrīvo no bailēm saņemt atraidījumu neesošo krušu dēļ. Tas var notikt, tas var nenotikt, bet, ja tomēr kāds kaut reizi pamestīs mani krūšu dēļ, mans komplekss mani iedzīs vēl briesmīgākos kompleksos un tas mani attur no jebkāda veida fiziskas tuvības.
Kā tikt galā ar sevi? Kā samierināties? Kā tikt pāri paranojai saņemt sāpīgus komentārus par savu kompleksu?
93
