Nesaprotu, ko piesējies, skarlet. Pirmkārt, es nepateicu pilnīgi neko aizvainojošu. Savu viedokli es te varu izteikt un to centos darīt ļoti taktiski, neaizskarot kādu. Un es nesaprotu, kāpēc ir par to tā jācepjas? Man vispār šķiet, ka cepjās tikai tie, kas paši ar savu situāciju nav apmierināti. Redzi, es Back, pajautāju, kāpēc viņai ir tā, viņa mierīgi atbildēja un vispār necepās, tas nozīmē, ka viņa ir apmierināta un laimīga ar savu situāciju un viņai vienalga, ko tāda kampanella domā par to, kā viņa svin svētkus. Ja es pateiktu, ka nevaru iedomāties Ziemassvētkus bez sava mīļotā, un kāda te teiktu, kā es tā nevaru bez sava mīļotā iztikt nevienu dienu, es arī neceptos par tādu izbrīnu, bet mierīgi atbildētu, ka man tuvākais cilvēks ir mans mīļotais un es nejustos laimīga pavadīt šos svētkus bez viņa. Tā kā šī kašķēšanās vien nozīmē, ka pašas neesat apmierinātas ar savu situāciju un nav patīkami, ja kāds to vēl akcentē. Par to ļoti atvainojos, bet vienalga neuzskatu, ka esmu pateikusi ko nepareizu vai aizvainojošu.
Ko tu gribi, lai tā ir visām?! Lai visas ir kopā ar savām otrajām pusītēm?! ...bet viens no viņiem ir nelaimīgs, ka neatrodas tur, kur pašlaik vēlētos būt?! Vai arī, lai viņi raujas uz visām pusēm, lai gan katrs grib nākošajā dienā aizbraukt pie savas omes un opja, bet tagad nevar. Kāpēc ir jāuzspiež savs variants par pareizāko?
Es to redzu tā. Ziemassvētki ir mīlestības un ģimenes svētki. Protams, es mīlu savu ģimeni, vecākus un vecvecākus un , protams, es vēlos ar viņiem pabūt kopā šajā laikā, bet prioritātei, manuprāt, vajadzētu būt tai jaunajai ģimenei, kuru tu veido ar savu draugu/vīru un ja ir bērni, tad arī tam, protams. Varbūt kāda būtu nelaimīga, ja svinētu Ziemassvētkus ar savu draugu, bet netiktu pie opīša, bet, es būtu daudz nelaimīgāka, ja savam draugam Ziemassvētkos nevarētu ieskatīties acīs un pateikt cik ļoti viņu mīlu. Varbūt nav pareizi iedalīt šo mīlestību, tādā ziņā, kuru tu vairāk mīli, ģimeni vai otru pusīti, katru es mīlu savādāk un vienlīdz stipri, bet es nesaprotu, kā var tā vienaldzīgi pateikt - es braucu pie savas ģimenes un draugs pie savas un man par to vienalga. Ok, ja apstākļi spiež, tad skaidrs, ka kādreiz tā var gadīties, ka svētki jāpavada atsevišķi un ne jau par to es izteicos. Es nošokējos tieši par to vienaldzību, ka tas pat nesagādā nekādas sirdssāpes, ka vienos no foršākajiem un lielākajiem gada svētkiem vari nebūt kopā ar savu mīļoto cilvēku un tas var likties tik pašsaprotami un normāli. Nu ja man tā būtu, es smagi izvērtētu savas attiecības un to, vai mīlu patiesi šo cilvēku, tāpēc arī uzrakstīju to, ka , manuprāt, attiecībās nav tad viss kārtībā, ja var izrādīt tādu vienaldzību.
Forši tām, kas var apvienot savu un drauga ģimeni un kopā svinēt, tas būtu arī mans sapnis nākotnē. Vispār lasu un smaidu, cik forši daudzas svin svētkus. Lai visām jauki svētki :)
1531
