Situācija tāda, ka šodien man visu dienu nomācošs garastāvoklis. Vairākas problēmas reizē un kaut kā esmu iecietinājusies sevī un negribu par tām īsti runāt ar nevienu. Atnāca draugs, biju vēsa, pagāja laiks un vienkārši man sāka birt asaras, jo draugs vaicāja kas noticis vai atkal kaut ko ir izdarījis. Teicu, ka nekas un viss kārtībā un nezinu kāpēc man tā. Vairākas reizes jautāja, līdz viņam apnika, jo pateica, ka es viņu nomācot un aizgāja prom, lai ar draugu satiktos
Un tagad burtiski visu laiku raudu, jo viņa rīcība manā izpratnē bija diezgan nesmuka. Saprotu, ka viņu nomācu, bet varēja vismaz pavaicāt kā man palīdzēt vai tomēr censties mani piedabūt pie runāšanas, nevis uzreiz skriet prom un šobrīd liekas, kam man tādu draugu, kurš nespēj mani nomierināt.
Jūsu viedoklis?