būtu labāk dalījušās pašas ar savu pieredzi, kā izgājušas no šīs situācijas, nevis pārgudri ieteikumi
Es jau rakstīju, ka man arī mēdz uznākt baisi liels bēdīgums ne par ko. Jā, tajā brīdī, protams, kaļu plānus, kā visefektīgāk sķirties no bezjūtīga monstra, kurš mani nekad, nekad nav sapratis, bet, kad nomierinos, man ne prāta nenāk viņam pārmest, ka viņš (pēc tam, kad vairākkart atgrūsts) nav sēdējis man blakus un turējis rociņu.
Es zinu, ka viņš NEASAPROT. Viņš tam nekad pats nav gājis cauri. Viņš mēģina palīdzēt, kā nu prot (apjautajās vairakas reizes, kas noticis), reizēm, ja pats pārguris, sadusmojas (jo domā, ka es ne par ko dusmojos uz viņu, ka nebūt nav), visādi mēdz būt.
Bet ir jāsaprot, ka šaja situācijā nepareizi ir rīkojusies abi - gan sieviete, kas nav varejusi vai gribējusi vienkārši palūgt mīļumu, gan vīrietis, kas ir sapūties uz viņu un grūtā brīdī kaut kur aiztesies.
Te tiešām jāskatās, cik bieži tā gadās. Ja pārāk bieži, varbūt neesat īstie viens otram, un meitenei jāmeklē iejūtīgāks partneris. Jo nu - cik ilgi var gaidīt no otra ko tādu, ko viņš nespēj sniegt?