Es nedomāju,ka tev par kaut ko jāatvainojas,jājūtas vainīgai vai tamlīdzīgi. Par piemēru,tad,kad man uznāk pilnīgi melnie,kad es sēžu,raudu un uz nezin cik reižu izteiktiem jautājumiem-kas noticis,neko neatbildu,vai atbildu ar-nekas(jo,jo vairāk bāžas virsū ar tiem jautājumiem,jo mazāk tad gribas runāt,it īpaši puņķainai, drebelīgu balsi,stostekli),tad mans vīrs vnk mani mīļo un paijā, kamēr es nomierinos, tad pasaka kaut ko smieklīgu,kad es jau sāku smieties,un tad,pēc tam arī parunājam. Tas man liktos normāli,jo tā ir man...kāds ir tavs vīrietis,nezinu,bet es būtu vēl vairāk bēdīga un dusmīga.