Pretīgi tiešām, īpaši tāpēc, ka tas noticis ilgstoši.
Es neuzticību nepiedotu jebkādā gadījumā
- ja vienreiz tas noticis, esot vienkārši attiecībās, tad buh-bye! Kad satiktu uz ielas, pasveicinātu.
- ja, esot jau precētiem - savāktu no viņa visu, ko var savākt, - kā morālo atlīdzību par to, ka savus "papīrus sasmērēju" ar viņa uzvārdu.
- ja tad, kad ir pieteicies/ir kopīgs bērns, panāktu jebkādiem līdzekļiem to, ka viņš bērnu nekad neredzētu, tikai maksātu alimentus.
Dzīvē gadās visādi un pāri pēc ilgiem gadu desmitiem piedzīvo vienpusēju/abpusēju neuzticību, vai kad pēc pāris gadiem saprot, ka nebūs nekas un izšķiras utml.
Bet, ja man kaut kas liekas nepiedodami pretīgs, tad tā ir atklāta necieņa pret ģimenes institūciju kā tādu, kur visādi memļaki savām jaunajām sievām/draudzenēm ar bērniem atļaujas kāpt atklāti uz galvas un pēc tam vēl reizēm attaisnoties ar kaut kādiem pseidonabadziņa argumentiem par to, ka sekss nav katru dienu. Pieaudzis vīrietis ir atbildīgs par saviem lēmumiem, īpaši, ja lēmums ir laulība vai bērns un pieaugušam vīrietim ir jāspēj par savām vēlmēm, vajadzībām un neapmierinātību ar kaut ko spēt konstruktīvi runāt. Un punkts. Ja nespēj atbildēt par savu rīcību, tad jāiet ārstēties un nākamajām draudzenēm tā arī jāpasaka, ka ir problēmas ar garīgo attīstību, lai vēl kāda neizmet vējā gadus.
Pilnīgi dusmīga paliku.
222
