tagad ir pagājuši kādi divarpus gadi vai nedaudz vairāk (tieši tik ilgi, kad sāku ar savu pašreizējo draugu satikties) un ar mierīgu sirdi varu teikt, ka es arī toreiz viņu palaidu vaļā. ilgstoši līdz tam bija ļoti grūti. tagad ir palikušas tikai atmiņas, bet nekas tāds, lai viņa dēļ šķirtos no drauga.
kāpēc tad jūs pēc tā jūras brauciena tomēr nepalikāt kopā, bet esi tagad kopā ar esošo draugu?
sākuma atskaites punkts par to, ka sapratu, ka neredzu ar to puisi sevi kopā bija jau agrāk, kad vienā dienā man atvērās acis, ka mūs nekas nesaista. NEKAS. atvērās viss kā priekškars. sapratu, ka mums pat nav kopīgu interešu. kopīgi mērķi īsti arī nē, ja neskaita kaut kādas plikas runas.agrāk domāju un teicu, ka nekad viņu neaizmirsīšu. viņš teica tieši to pašu. tagad ir tā, ka viņš mani apsveic pa reizei kādos svētkos telefoniski ar sms, nu es vnk uzrakstu paldies. man viņa telefona nr nebija, bet viņš, acīmredzot, manējo ir saglabājis. tagad nezinu', kādas ir viņa jūtas pret mani un ceru, ka neuzzināšu, lai man tas neliktu ieslīgt kaut kādās melanholiskās atmiņās. ne jau tādēļ, ka man gribētos skriet pie viņa, bet tas man pamatīgi sabojā garastāvokli.
479
