Es savu pirmo mīlestību meiģināju aizmirst 6 gadus ( samīlējāmies ne pa jokam tīņu gados), tā kā nesanāca aizmirst ne man ne viņam, tad esam kopā tagad un ļoti laimīgi...
Es viņu pametu stulbuma dēļ, nesapratu sevi vēl īsti, pēc kāda laika pēc šķiršanās ( tā bija vidusskola) es mainīju skolu. Nevarēju vienkārši, es nespēju mācīties, tikties ar citiem, man bija puiši kas pildīja katru iegribu, visu, lai tik būtu labi, bet es tikmēr sapņoju par to vienīgo. Ik pa laikam sarakstījāmies, bet es ne uz ko necerēju, jo salauzu sirdi viņam ļoti.
Bet nu sanāca tā ka biju izrāvusies no darbiem un aizgāju uz bāru ar draudzenēm, un tur viņš bija. Pavadīja mani mājās, skūpsti u.tml. Nākamjā vakrā piebrauca pie manis, uzaicināja kaut kur pasēdēt...Tagad esam vairāk kā gadu kopā.
Es uzskatu ka pirmā milestība ir tā vienīgā, tā var būt tikai ar vienu, tās pārējās ir tikai aizraušanās...