Labrīt! :)
Nedēļa sākusies ļoti agri. 4:00 zvanīja draugs - izšķīries ar draudzeni, klejo pa pilsētu un muļķības dara, ap 7:00 jau bija manā gultā. :D Nē, nē, nevajag pārprast, es viņu nepavedināju. Puikam jau rokas pa gaisu gribējās palaist, bet ar vairākkārt izteiktu "Nē!" viņš likās mierā. Sabučoju, samīļoju un teicu, lai čuč. Stāstīt neko negribēja. Mazliet pagulēja un tad jau man drīz vien bija uz drabu jādodas, tad nu izrāvu viņu no siltas gultas. Nezinu, laikam jau esmu labs draugs, jo ļāvu pie sevis nākt un par spīti miegam atbildēju uz zvaniem, bet nu ir tomēr starp mums tāda lielāka dzirkstelīte kādai vajadzētu būt vienkāršiem draugiem. Vēlāk sekoja zvans un jautājums vai viņš var pie manis kādu laiku padzīvot. Sirds kliedz - jā, jā, jā. Prāts saka - nē. Pāris minūtes padomāju, izvērtējot visus plusus un mīnusus un teicu, lai labāk brauc uz mājām, t.i. lai pie vecākiem padzīvo kādu laiku. Tomēr vajag viņam savest kārtībā savu dzīvi, kārtīgi izšķirties vai izrunāties un slabt ar draudzeni, nevis mesties attiecībās ar kādu citu. :)
Vakar uzradās viens bijušais, kuram gribētos sulīgu pļauku iesist dēļ tā kā viņš mani pameta. Pirmais uzsāka sarunu. Es viņam jautāju vai neko man nevēlās pateikt. Viņš saka, ka daudz ko grib pateikt, bet nevar sadūšoties. Teicu, lai saka, būs vieglāk ap sirdi gan viņam, gan man. bet nē, labāk atkal pazust un pat nieka "piedod" neuzrakstīt. Arghhh. Tad kāda jēga vispār bija man rakstīt!? Dusma.
Laikam jānomaina numuru. Būs miers no visiem pagātnes grēkiem un rēgiem.
Labās ziņas - atsāku sportot. :) Tāāāds prieks. Uzreiz pašsajūta labāka. Ar veselīgu ēšanu un regulāru vingrošanu problēmu it kā nav, bet ar pietiekamu miega daudzumu gan. Nu nespēju es ātrāk par 1:00 aiziet gulēt. :D
Dievinu laiku aiz loga. (l) Pasakains skaistums. (l)
Bet vakar, kad pastaigas pēc devos uz veikalu, tad mājās atnācu apsnigusi un izskatījos pēc staigājošas sniega kupenas. :D
Ja līdz vakaram saglabāsies šāds laiks, tad no darba ar kājām iešu mājiņās. :) Gribas pabaudīt šo skaistumu un sakārtot domas. :)
Vakar (trakā es) nomocīju savu kaķeni. Viņa tik aizrautīgi skraidīja pakaļ un spēlējās ar lāzerīša gaismiņu, ka pēc tam kādu pusstundu nevarēja atgūt normālu elpu. Pati pārbijos un gribējās sev iekraut par to, ka ātrāk nepārstājām spēlēties. Traks var palikt. Pus vakaru staigāju un vaktēju kā mazā jūtas.
141
