Sveikas! Varbūt būs kāds padoms no malas par to, vai turpināt vai ar sāpošu sirdi, bet izbeigt attiecības..
Savu puisi pirmo reizi satiku pirms 6 gadiem (tagad jau mums ir 23 g.), tad gan bijām tikai čomi. Aptuveni 2009. gada janvārī sāka man rakstīt draugos un zvanīt, sapratu, ka ļoti patīku viņam, aicināja paciemoties Anglijā. Neaizbraucu ciemos, jo nebiju tikusi vaļā no iepriekšējām attiecībām vēl un nebija arī neviena lieka lata. Sajutu dvēseles radniecību ar viņu. Tajā vasarā viņš diemžēl iesēdās cietumā Latvijā, kā jau bija paredzams. Tā arī neesam tikušies gadus 5 vai mazliet ilgāk. Bet viņš ļoti uztraucas par to, kā jūtos, kas mani satrauc, ļoti cenšas mani iepriecināt. Es patiešām jūtu, ka viņš mani mīl. Nu jau pirms vismaz gada pateica, ka grib mani apprecēt, lai varētu mani satikt bez starp mums esoša stikla. Bet es tā arī atbildēju, ka cietumā precēties nevēlos. Viņam jāsēž vēl vairāk nekā 5 gadi. Saprotu, ka viņam gribēsies arī seksu, vienreiz arī pajautāja, vai viņš varētu darīt tā, ka apprecas ar kādu un iznākot brīvībā izšķiras un apprecas ar mani. Es viņam atbildēju, ka drīkst, bet viņš uz to atbildēja, ka nespētu pārgulēt ar citu meiteni. Zaudēt kā draugu es viņu negribu, bet es arī zinu, ka viņam ļoti sāpēs, ja gadījumā, ja izlemšu nebūt vairs kopā, nelaidīšu viņu vaļā.