Vakar neko nerakstīju.. Šodien pateikšu. Pirms ņemt dzīvnieku, jāsaprot, kāda atbildība tā ir. Ne visi ir pūkaini, super čamdāmie!
Kaķene arī paspēja iznīcināt visas tapes, aizkarus, puķes, viņa pat špricēja visur, bet NEKAD nevienā brīdī neienāca prātā viņu kaut kur aiznest, atdot vai pamest (arī iepriekšejais runčuks bija šāda paša rakstura). Dzīvniekiem, tāpat kā cilvēkiem r dažādi raksturi, it īpaši no ielas paņemtajiem, viņi arī visu mūžu var palaikt mežonīšu raksturā.
Ja būs lemts, ar mīlestību un pacietību, dzīvnieks mainīsies.. Tagad manai mincei ir 3 gadi, un nupat, nupat aizkari un tapetes vairs nav mīļākā spēļmatiņa (tas gan neozīmē, ka viņai brīžos,kad satraucas, neuznāk pizdingi, tad pa gaisu vel iet viss). Un, jā, no dzīvokļa viņu veljoprojām iznest bez skaņām itkā sistu viņu nost, nevar, un nedomāju, ka kaut kas mainīsies, ir bijusi traumatiska pieredze un viņa jūtas droši tikai dzīvoklī, arī uz svešajiem ve reizēm reaģē bailīgi.
Ar to visu gribēju teikt, ka dzīvnieks, pirmkārt, ir atbildība, otrkārt, atbildība līdz viņa mūža galam.
Pavadi laiku kopā ar dzīvnieku, spēlējies, radi uzticības saites, drošu vidi.
122
