Vakars. Pietura. Jasmīns

Nu tas ir baigi vispærējs jautājums. Kā var vispār saprast, ka tā ir mīlestība? Kas ir mīlestība?

Es laikam neesmu mīlējusi vai arī neprotu to atpazīt..

2 reizes mūžā esmu izjutusi šo sajūta , tāda melanholiska :D , bet kā , kur un kapēc negribu šeit rakstīt :)

pie šķiršanās, kad sapratu, ka man vienalga kāda ir mūsu attiecību forma, ka tikai šis cilvēks būtu manā dzīvē. jo viņš ir maģisks, otra tāda nav. šobrīd neesam kopā, bet viņš ir kā ģimene.

Šķiet, ka tad, kad apjautu, ka šo cilvēku tik ļoti mīlu, ka varu iedomāties kā savu bērnu tēvu, kā arī to, ka kopā roku rokā varam novecot. To es nekad neizjutu ar savu ex draugu.

Vēl jaukāks šķiet brīdis, kad otrs, kuru tik ļoti mīli, pasaka, ka Tevi mīl. Un tiešām - paskatoties viņa acīs, Tu redzi, ka viņš nemelo.

Brīžiem bail paliek no tā, cik ļoti var mīlēt otru cilvēku un, ka grūti iedomāties tagad savu dzīvi bez otra...

Nezinu, tas vienkārši ir un viss. Mīlestību nevar dzīvē sajaukt. Tā ir daudz dziļāka, bagātāka - nav tik trūcīga kā iemīlēšanās. Tā mīlestība, kura atnāk neaicināta ir nopietna. Viņa negrib skriet, lekt vai smieties. Viņa vienkārši ir. Ir tur iekšā, kad gribas raudāt, ir tur iekšā, kad sāp un ir tur iekšā, kad smejies. Viņa nerada neko, viņa vienkārši visam maina vērtību.

Es nezinu, kad es to sajutu, bet zinu, ka tā mīlestība kā ēna šajās attiecībās ir bijusi vienmēr. Sapratu? Es domāju, ka es līz galam to neesmu sapratusi vēl šodien. Katru dienu ir kāds jauns iemesls pie sevis skandināt šo frāzi. Tā vienkārši ir un viss.

weee saprotu

undersun nu kā. tas nav vispārējs jautājums. ļoti konkrēts.


Iedomājos, ka mīlestība baigi visu pamaina.
Tām kas nesaprot - ģimeni jūs taču mīlat? Nu tad par tāda tipa mīlestību runāju.

Es varu spriest tikai par sevi,bet man laikam ir taa,ka tas iemiileesanaas laiks vairaak saistijaas ar sevi-tik loti gribejaas domaat par sevi-savu izskatu, uzvediisos ,ka viss buus,tad taas "skudrinas veederaa" utt!Vairaak vai mazaak tas ES!!!
Miilestiibu es uztveru ar lielaaku koncentreesanops uz to otru cilveeku-vairaak gribaas dot tam otram,gaadaat par to cilveeku,ruupeeties uttTas ES paliekiek kaut kaa otraa plaanaa!

Miilestiibu es uztveru ar lielaaku koncentreesanops uz to otru cilveeku-vairaak gribaas dot tam otram,gaadaat par to cilveeku,ruupeeties uttTas ES paliekiek kaut kaa otraa plaanaa!

Tas jau ir skaidrs.
šoreiz vairāk interesēja tā atklāsme, kad nonāk pie tā. Bet varu jau saprast, ka nemaz tā negribas to visiem te stāstīt.

Bet nu moš ir kāds, kuram gribās pastāstīt.

Ala šis Ziedoņa dzejolis :)

Mīlestība divreiz neatnāk
Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena.
Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk –
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.
Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.
Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

Tas naak pats no sevis-taa mees laikam saprotam ,ka miilam to cilveeku,ja ir veeleesanaas paliidzeet arii tad,kad neiet labi....Ir neizsakaama veelme tureeties kopaa ar cilveeku jebkuros apstaaklos...!